Pēdējais Šrī Svami Višvanandas Brazīlijas tūres pasākums bija Daršana. Tā notika Salvadorā, un to apmeklēja aptuveni 100 cilvēku.
Gurudži bija brīdinājis, ka neteiks runu pirms Daršanas, tomēr Gurudži ir Gurudži, un Daršana sākās pēc tam, kad viņš bija jau gandrīz stundu runājis.
Tēma, kā jau ierasts, bija Mīlestība un Nodošanās Dievam (Bhakti). Izstāstījis īsumā stāstu par Mirabaiju (Mirabai), Gurudži turpināja stāstīt par Sudamu (Sudama) - Kunga Krišnas bērnības draugu. Skolas laikā Krišna un Sudama devās pārgājienā pa mežu. Viņu skolotāja sieva iedeva Sudamam uzpūstus rīsu graudus, sakot, ka gadījumā, ja viņi gājiena laikā kļūst izsalkuši, tad viņiem jāsadala savā starpā un jāapēd šie rīsi. Pārgājiena laikā, kamēr Krišna bija uzkāpis mango kokā, lai saplūktu pāris augļus, Sudama sajuta milzīgu izsalkumu un sāka viens pats ēst līdzpaņemtos rīsus. Krišna pat kādā brīdī ievaicājās, ko Sudama tur ēd, tā kā viņš varēja dzirdēt Sudamu kraukšķinām. Sudama sameloja, ka ir tik nosalis, ka viņa zobi klab no aukstuma.
Kad viņi atgriezās skolā, Krišna vaicāja skolotāja sievai: "Es esmu ļoti izsalcis. Vai man atrastos kas ēdams?" Viņu šis jautājums ļoti izbrīnīja, un viņa tūliņ pat vērsās pie Sudamas, prasot paskaidrot, kur palikuši visi uzpūstie rīsi. Izdzirdējusi Sudamas atklāto patiesību, viņa to nolādēja visu dzīvi būt nabadzīgam, sodīdama par viņa uzvedību mežā. Dzīve turpināja savu gaitu, un Krišna kļuva par Maturas (Mathura) karali, savukārt Sudama bija nabadzīgs un ar savu sievu un bērniem dzīvoja mazā būdiņā.
Kādu dienu Sudama pastāstīja savai sievai, ka bērnībā Krišna bija bijis viņa labākais draugs. Viņa sieva, to dzirdot, atbildēja: "Ja tā ir tiesa, tad tev jādodas pie viņa un jālūdz palīdzība. Mēs esam tik nabadzīgi, ka mums patiešām noderētu karaļa palīdzība." Tā kā viņa turpināja šādi uzstāt, Sudama devās ceļā uz Maturu. Sieva iedeva viņam līdzi ceļā maisiņu ar uzpūstiem rīsiem, sakot, ka Sudamam tie jāuzdāvina Krišnam.
Mērojis tālu ceļu līdz Maturai, Sudama visbeidzot nokļuva pie pils vārtiem. Vārtu sargi jautāja Sudamam, ko viņš vēlas, uz ko viņš, protams, atbildēja, ka ir Krišnas draugs un vēlas viņu satikt. Sargi izsmēja viņu par šādu nedzirdētu apgalvojumu un pārdrošu lūgumu, sacīdami: "Kā gan tu, šādi ģērbies, vari būt Karaļa draugs? Ha-ha-ha!" Taču pēc laika, tā kā Sudama turpināja uzstāt un atkārtot to pašu, sargi izlēma paziņot Karalim Krišnam personīgi par šo situāciju, lai to visbeidzot atrisinātu. Krišna tobrīd pavadīja laiku 8 savu sievu pavadībā, taču izdzirdējis vārdu "Sudama", viņš piecēlās sēdus un pārjautāja: "Ko jūs teicāt?! Kas ir šeit???" Sargi atkārtoja: "Sudama ir šeit, lai Jūs satiktu." Krišna acumirklī pielēca kājās no sava krēsla un metās uz vārtiem. Ieraudzījis savu bērnības draugu, nebilzdams ne vārda, Krišna mīloši apskāva to. Viņš pacēla rokās savu izdēdējušo draugu un ienesa to pilī, teikdams: "Mans draugs, tu šodien esi gājis kājām pietiekoši!" Ienesis Sudamu pilī, Krišna nosēdināja viņu savā tronī par lielu izbrīnu visiem klātesošajiem. Viņš lika atnest trauku un ūdeni, lai nomazgātu sava ciemiņa kājas, kā tas pieņemts, uzņemot mājās augsti godājamus viesus. Krišnas mīlestība uz Sudamu bija tik liela, ka viņam nemaz nevajadzēja ūdeni, lai nomazgātu Sudamas kājas, viņš tās nomazgāja savās asarās. Visi, kas redzēja šo ainu, bija ļoti pārsteigti. Tie prātoja, kas bija šis vīrs, kurš izraisa šādas jūtas un mīlestību Krišnā?
Nomazgājis Sudamas kājas, Krišna ieraudzīja uzpūsto rīsu paciņu piestiprinātu pie drauga jostas. Sudama bija centies noslēpt Krišnas acīm šo necilo dāvanu, juzdamies neērti piedāvāt ko tik mazu Karalim, kuram piederēja it viss. Tomēr Krišna uzstāja, ka vēlas šo dāvanu, un pagrāba sauju ar rīsiem, un apēda to. Ar šo pirmo apēsto sauju rīsu Krišna dāvāja Sudamam visu, lai viņš dzīvotu pārticībā, nodrošinot, lai viņam nekad nekas netrūktu. Apēzdams otru sauju rīsu, Krišna attīrīja un svētīja visus Sudamas senčus, kā arī visas viņa turpmākās inkarnācijas. Kad Krišna taisījās pagrābt trešo sauju, viņa sieva Rukmini (Maha Lakšmī inkarnācija) iejaucās un apturēja viņu ar vārdiem: "Mans Kungs, ja Tu apēdīsi trešo sauju rīsu, Tu dāvāsi viņam Vaikuntu (Vaikuntha). Tu esi vienīgais Vaikuntas pavēlnieks, un neviens cits nevar tāds būt. Sudama tomēr ir tikai cilvēks." Uzklausot viņas viedos vārdus un piekrītot tiem, Krišna apstājās. Kad bija pienācis laiks Sudamam atstāt pili un doties mājup, Krišna vēlreiz apskāva viņu, applūdinot mīļoto draugu ar savu mīlestību.
Sudama bija tik apjucis no visa piedzīvotā, ka bija aizmirsis paveikt to, kādēļ bija ieradies - viņš bija aizmirsis palūgt Krišnam naudu un pārtiku savai ģimenei. Viņš prātoja, ko diezin viņa sieva teiks, kad viņš atgriezīsies. Pēc ilga gājiena mājup, viņš apstājās pie milzīgas pils - vietā, kur reiz bija atradusies viņa būdiņa. Tā bija visskaistākā pils, ko viņš līdz šim savā dzīvē bija redzējis. Sudama piegāja pie vārtu sarga un vaicāja, vai viņš nezin, kur palikusi mājiņa, kas atradās pils vietā. Pirms sargs paspēja atbildēt, Sudama ieraudzīja savu sievu un bērnus, tērptus greznās drēbēs, parādāmies no pils un ar starojošiem smaidiem steidzamies pie viņa. Tikai tobrīd Sudama saprata, ko Krišna bija izdarījis viņam. Viņš pateicās Kungam no savas sirds dziļumiem un turpināja dzīvot ļoti pareizu un garīgu dzīvi. Šis stāsts mums parāda, ko Kungs dara tiem, kuri viņu tur savās sirdīs kā dārgāko, neskatoties uz to, kas notiek dzīvēs, neskatoties uz grūtībām, kas reizēm dzīvē jāpārvar. Sudama pat nebija neko lūdzis Tam Kungam, tomēr saņēma vēl vairāk nekā bija spējis iedomāties.
Oriģinālierakstu varat lasīt šeit.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru