Dharmanandas diena

Ir pagājis gads kopš Dharmananda aizgāja no mums.

Svētdien autobusā, atgriežoties mājās no mūsu ceļojuma pa Dienvidfranciju, mēs daudz domājām par viņu un dziedājām daudzas viņa dziesmas.

Pirmdien mēs kopīgi devāmies uz kapvietu, lai ar Šrī Svami Višvanandu pieminētu mūsu brāli Dharmanandu.

Mēs runājām par Dharmanandu - par to, kādu mēs viņu atceramies, par viņa tikumiem, viņa īpašībām, kā arī dalījāmies atmiņu stāstos par kopā ar viņu pieredzēto. Tas bija aizkustinoši.

Svamidži teica nelielu runu, kamēr mēs visi pulcējāmies ap Dharmanandas kapu :

"Visu savu dzīvi viņš bija labs cilvēks, labs sekotājs - nodevies. Vinam šajā dzīvē bija dāvāta žēlsirdība iet garīgo ceļu, kā arī dziedāt Dievam. Pasaulē ir daudz muzikantu, daudz dziedātāju, taču dziedāt Dievam ir kas pavisam cits. Ne katram mūziķim vai dziedātājam dāvāta tam žēlsirdība.

Dharmananda atrada savu ceļu dzīvē, un, protams, tas bija īss. Tādēļ es teicu, ka jums nav jākļūst vecam, lai nomirtu. Jebkurā laikā. Kad pienāk laiks, kad lapa pāršķiras, jūs būsiet miris. Jūs pametīsiet šo ķermeni, bet mūžīgi jūs dzīvosiet. Tādēļ šodien mēs svinam šo dienu, kurā viņš piedzima paradīzē. Tādu ceļu ikviens reiz dzīvē ies. Neviens no tā neizbēgs, taču jūs atgriezīsieties, tādēļ ka dvēselei sevi jāpilnveido. Cilvēkam jāatgriežas, un viņš atgriezīsies.

Pilnīgi noteikti šajā dzīvē jūs visi viņu vēl satiksiet, taču jūs kā vienmēr viņu neatpazīsiet. Viņš piedzims atkal ar tām pašām īpašībām, tas nav nekas īpašs. To būs vienkārši atpazīt. Ir lieliski, ka, piedzimstot ar noteiktām īpašībām no iepriekšējās dzīves, jūs paņemat tās līdzi. Jūs turpināt dzīvot no vienas dzīves nākamajā. Tāpat arī ar viņu - viņš atkal atgriezīsies. Vēl ne. Pēc kāda laiciņa.

Ziniet - viņa sniegto piemēru - to mēs patiesībā svinam. Viņa pieticību, viņa pazemību - kāds viņš bija pret visiem. Viņš varēja būt ļoti lepns un augstprātīgs. Tomēr viņš vienmēr ar visiem bija priecīgs. Pat tad, kad bija kāpumi un kritumi, kā vienmēr - jūs jau zināt, ka ģimenē vienmēr ir labie laiki un ne tik labie. Ne vienmēr viss rit gludi. Jūs to zināt. Taču tas, kā viņš saprata cilvēkus - viņš vienmēr centās saprast, viņš vienmēr cienīja otra cilvēka ceļu. Viņš nekad nebija no tiem, kas uzspiež sevi otram. Visi jūs esat viņu satikuši, ikviens, kas ir ar viņu runājis, bijis ar viņu - jūs zināt, kāds viņš bija.

Tas ir pats svarīgākais - saprast cilvēkus. Īapši tad, kad uz jūsu pleciem gulstas kāds pienākums - nav svarīgi kāds pienākums. Kad strādājat ar cilvēkiem - protams, jums jāpilda savs pienākums. Jums jāmīl un jāpilda savs pienākums. Tomēr ne visi to saprot. Ja zināt, kur atrodaties un saprotat cilvēkus, cilvēki jūs arī sapratīs. Lūk, ko šis cilvēks ir paveicis. Protams, viņš arī bija no tiem, kas lika visam kustēties uz priekšu, tomēr viņš to darīja ļoti mīļā veidā. Viņš nekad sevi neuzspieda nevienam.

Es atceros, ka vienmēr, kad pavadījām laiku kopā, viņš dziedāja, lai kur arī būtu. Es atceros, ka pat vienreiz audio istabā viņš bija viens pats un dziedāja! Viņš atbildēja: "Es nekad neesmu viens. Tu esi šeit, un visi citi ir tepat." Tā nu šodien viņš ir šeit. Mēs arī esam šeit! Un to arī nozīmē ģimene.

Pat tad, kad ir kāpumi un kritumi, kaut jūsu starpā valdītu nesaskaņa un saskaņa, tomēr dienas izskaņā jums tas viss jāatstāj aiz muguras. Jums jāturas rokās. Cieši jo cieši. Pat tad, kad nepiekrītat viens otram. Pēc tam, tāpat būs citas nesaskaņas, taču jums jābūt pat vēl stiprākiem vienam ar otru.

Tādēļ sekojiet šim piemēram. Un mainieties. Ja redzat, ka jums jāmainās, mainieties. Neviens jums nevar norādīt mainīties vai nemainīties. Tomēr jums labprātīgi jāmainās. Tādēļ katru gadu šī mēneša 14.dienā mēs svinēsim Dharmanandas dienu - lai atcerētos šo cilvēku savstarpējo sapratni - pat pēc tam, kad viņš būs atgriezies.

Džei Gurudev!"

 Oriģinālierakstu lasiet šeit.