Gurudži ļāva mums dziedāt vairāk kā stundu, pirms Viņš pats ieradās Satsangas zālē, līdz mūsu sirdis pārņēma spēcīgas ilgas. Mēs jutāmies tik vienoti kā viena ģimene, pat kā viens ķermenis! Dziedot mūsu skats slīdēja pār zāli, tai pamazām piepildoties ar cilvēkiem, kuri sēdēja, sāka dziedāt līdzi, plaudēja, ik pa brīdim aizverot acis meditācijā, mierīgiem smaidiem izgaismotām sejām - acīmredzami mēs bijām mūsu Guru instruments, ar kuru Viņa dāvātā Mīlestība izlija pār visiem klātesošajiem.
Izpildot bhadžanu "Krišna Prema Maiji Radha", caur mākoņiem izlauzās rietošās saules stari, iekrāsojot nomākušos un pelēko debess jumu tumšos purpura toņos. Tas bija neaprakstāms skats, un mums prātā ienāca Gurudži teiktais, ka Krišnas krāsa ir negaisa iekrāsotas debess krāsa vai arī tumši violetie toņi, kas atrodami pāva spalvās. Krišna bija ceļā pie mums!
Drīz vien ieradās Gurudži. Mums bija tas gods aicināt Viņu, dziedot Nārajana bhadžanu, trešo reizi vienas dienas laikā, kas šķita esam milzīga svētība pati par sevi. Gurudži visiem klātesošajiem dāvāja brīnišķīgu Satsangu, atbildot uz dažādajiem jautājumiem, mazliet dziedot, daudz smejoties un jokojot.
Viņš arī Rīgā pastāstīja stāstu par Dukhi Krišnu, un, dzirdot to klātienē, no Viņa lūpām, bija sajūta it kā tas nebūtu vienkārši stāsts, bet gan Viņš mūs visus paņemtu līdzi ceļojumā uz Vrindāvānu jeb aizrautu mūs līdzi Rāsā Līlā dejā kādās citās sfērās, kuras mēs nespējam aptvert ar prātu, bet gan tikai sajust savās sirdīs.
Satsanga beidzās nedaudz pēc 23:00, un uz to bija sanākuši aptuveni 200 cilvēki.
Pēc Satsangas mēs, bhaktas, tā kā tas parasti notiek Šrī Pītha Nīlajā, gaidījām līdz Gurudži pametīs telpas, lai pavadītu Viņu. Kad Viņš parādījās, lai dotos prom, tas bija tik neaprakstāms brīdis! Pēc šī fantastiskā mēneša, kurā Viņš bija dāvājis mums iespēju domāt tikai un vienīgi par Viņu, darīt visu tikai Viņam, vienojot mūs, likdams dziedāt gandrīz neko citu kā vien Rāma vārdu stundām ilgi, liegi vedot uz mirkli, kurā mēs aizmirsām sevi un atdevāmies pilnībā...
...Viņš pār mums izlēja Savu Mīlestību. Gurudži pienāca pie ikviena no mums, saņemot mūsu rokas, atbildot uz kāda sirdi urdošiem jautājumiem, dāvājot Savu Svētību, un vairāk par visu smaidot un ieskatoties dziļi mūsu acīs un sirdīs, liekot tām uz mirkli apstāties un izkust.
Un kad Viņš jau bija pie izejas durvīm, un mēs visi uz zemes, pateicībā nokrituši pranāmā, mūs vēl reizi noglāstīja mūsu Gurudži maigā, mīlošā un neizsakāmi pazemīgā balss: "Paldies par Templi!"
Tā bija tāda dāvana, ka mēs visi peldējām svētlaimē, kurā no prieka un mīlestības gribas smieties un raudāt reizē...bet ko nu! Gurudži taču teica, ka Satčidananda ir kas ārpus vārdiem pastāvošs.
Nākamās dienas pusdienslaikā Gurudži bija jāatgriežas Šrī Pītha Nīlajā, tādēļ mēs devāmies uz lidostu, lai novēlētu sirsnīgas ardievas, un Viņš vēl reizi izpeldināja mūs Savā Mīlestībā.
Atmiņā atskan Gurudži vārdi, ka atliek paspert tikai vienu soli tuvāk Dievam, lai Viņš skrietu tev pretim. Ārpusē mēs būvējām Rāma Templi, taču savās sirdīs mēs kārtu pa kārtiņai atklājām templi, kurā mājo mūsu Guru Bhagavāns. Ar katru mirkli mēs sajutāmies tuvāk un tuvāk Viņam un vairāk mājās nonākuši, līdz beigās Viņš mums kā spogulī parādīja katra mūsu tuvību ar Guru, ar Dievu.
Bhagavān Rāmačandra ki.... Džei!
Satgurudeva Premavatāra Šrī Šrī Svami Višvananda MahāPrabhū ki ... Džei!
Paldies Tev Gurudži - mēs Tevi tā mīlam!
Ierakstu angļu valodā lasiet šeit.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru