15. Jautājums: „Kā
mums vajadzētu uztvert došanas un pieņemšanas aktu Guru un skolnieka starpā?”
Atbilde: „Raugiet, īstens Guru nekad
nav atkarīgs no sava skolnieka, viņš vienmēr paliek atkarīgs tikai no Kunga.
Tas, kurš kaut reizi ir pavērsis savu seju uz Kungu, nekad, pat visgrūtākajos
brīžos, neatteiksies no šīs atkarības, kļūstot atkarīgs no skolnieka. Tāpat
skolnieks zina, ka viņa Gurudeva ir atkarīgs tikai no Kunga un tāpēc uzskata,
ka viņam izrādīta liela cieņa. Ja Guru
ir atkarīgs no skolnieka un skolnieks, savukārt viņu tā uztver, domādams, ka,
dodot naudu, dara savam Guru pakalpojumu, tad mums jāsaprot, ka viņi abi ir
aizmirsuši savu svarūpa (patieso
stāvokli). Guru ir izkritis no atkarības no Dieva, un skolnieks ir
pārstājis sevi uztvert kā kalpu. Dodot un pieņemot, kā Guru, tā skolniekam
jāatceras, kurš ir sevya (tas, kuram
kalpo) un kurš ir sevaka (kalps), un to
ņemot vērā, arī nerodas apjukums. Redziet, atminoties viņa solījumu Gītā[1],
Kungs pats personīgi sniedz visu dzīvē nepieciešamo Saviem mūžīgi pielaulātajiem sekotājiem jeb mahā-puruṣas.
Tāpēc tad, kad kāds paklausīgs skolnieks vēlas pasniegt savam Śrī Gurudevam izsmalcinātus gardumus vai apģērbus, vai Śrī Guru tāpēc būtu viņš jācildina,
ceļot debesīs? Nē! Vai skolnieks uzskatīs, ka ir izdarījis lielu pakalpojumu
Guru? Nē! Šādām domām tādās situācijās nekad nevajadzētu rasties. Šajā gadījumā
mums jāsaprot, ka Kungam bija radusies vēlme ko sniegt Gurudevam un šī vēlme
tāpēc tika iedvesta skolnieka sirdī, kurš vienkārši nodomās: ‘Es esmu tikai
Kunga nesējs. Es varu nest savās rokās šo Kunga dāvanu savam Guru par viņa
kalpošanu, un tas, ka Śrī Gurudeva ir pieņēmis šo
dāvanu, ir mana lielākā veiksme.’ Vai skolnieks vispār ir spējīgs kaut ko sniegt savam Guru? Un Guru savukārt
domās: ‘Šī lieta bija vajadzīga, un Kungs man to ir sagādājis, izmantojot šo
skolnieku kā nesēju.’ Ja viņš domās: ‘Skolnieks to ir dāvājis man’, tad viņa
atkarība no Kunga būs iedragāta un viņš vairs nespēs mīlēt savu skolnieku ar
visu sirdi. Tāpēc, ka šodien skolnieks ko dāvāja, bet rīt, iespējams,
viņam nebūs iespēja pasniegt dāvanu, un tas var mazināt Guru mīlestību uz
viņu. Tāpēc es saku: Guru un skolnieka
starpā notiekošā došanas un ņemšanas apmaiņa jāuztver kā Dieva griba. Mūžīgi
nodevušais skolnieks var apgādāt Guru māju ar visām nepieciešamajām lietām,
uztverot sevi kā vienkāršu kalpu un nesēju, tādējādi jūtoties svētīts un piepildīts.
Raugiet, Bābā, jums nevajadzētu šo uztvert nekā savādāk.”
16. Jautājums: „Jūs teicāt, ka Śrī Gurudeva ir vienmēr piedodošs un ļoti
žēlsirdīgs. Viņš nekad neapvainojas uz skolnieku. Vai tādā veidā skolnieks
necietīs pats no saviem pāridarījumiem pret Śrī Guru?”
Atbilde: „Redziet, kad skolnieks neklausa Śrī Gurudevas pavēlēm un
iesaistās kādā riebīgā darbībā, tad Śrī Gurudeva pavisam noteikti neapvainosies
uz viņu par to, tā kā viņš ir ļoti žēlsirdīgs, taču, ja Guru cieš no tā, ko
darījis skolnieks, tad skolnieks jutīs reakciju uz savas ādas. Kādēļ gan lai viņš apvainotos?
Ja jūs piesārņojat paši savu apziņu caur savu darbību, jūs paši arī cietīsiet no
šīs nepilnības raisītās reakcijas. Ja jūs savas baltās drānas vai savu tīro
ķermeni notraipāt ar tinti vai kādu smirdīgu vielu, tad jūs paši izjutīsiet
neērtību, ko būs radījusi šī darbība. Tādēļ es saku, lai arī Gurudeva
neapvainojas, jūs paši cietīsiet no savas nicināmās uzvedības un jūsu miers būs
zudis. Tomēr, redzot jūsu nožēlojamo stāvokli, Gurudeva izjutīs vēl lielāku
līdzcietību un centīsies vēl vairāk palīdzēt jums atgūt iepriekšējo sirdsmieru
un garīgo apmierinājumu.”
17. Jautājums: „Dažreiz jaukās un patīkamās sajūtas mūsu sirdīs it kā izžūst un
šķiet, ka mēs zaudējam spēju mīlēt mūsu pielūgtās dievības tā, kā mēs vēlētos.
Kādēļ tā notiek un ko darīt, kad tas notiek?”
Atbilde: „Raugiet, kad jūs nespējat mīlēt pielūgto dievību tā, kā vēlētos,
un kad jūs negūstat nekādu tveramu transcendentālu pieredzi, dzirdot par Viņu vai
atceroties Viņu, tad jums jāzina, ka jūs savos tīklos ir notvērusi māyā un jūs esat izkrituši no Dieva-apziņas.
Šāds apziņas bahirmukha-stāvoklis
patiesi ir nopietns šķērslis attīstībai sādhanas
ceļā. Tad, kad jūs iekrītat šādā stāvoklī, jums, cik vien ātri iespējams, jādodas pie Śrī Guru
lotuspēdām un jācenšas pavadīt laiks ar jums līdzīgi
domājošiem bhaktām, runājot par ar Dievu saistītām tēmām. Tādā veidā šis
īslaicīgais apziņas pasaulīgums tiks uzveikts, jūs atkal vērsīsiet savu skatu
uz iemīļoto dievību un būsiet spējīgs mīlēt to tā, kā vēlētos.”
[1] ananyaś cintavano māṁ ye janaḥ payupāsate;
teṣāṁ nityābhiyktānāṁ yoga-kṣemaṁ vahāmyahaṁ Gītā 9.22
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru