Daršana Insā, Šveicē, 04.04.2014.

Pēc dienas attpūtas mēs devāmies uz nākamo Šveices Daršanu tūrē iekļauto pilsētu - uz Insu (Ins), kas atrodas pie Noičatelas (Neuchatel) ezera. Skaisti izdekorētā Daršanas zāle pamazām piepildījās ar 400 cilvēkiem.

Svami iesāka Daršanu tāpat kā Reinfeldenā - vispirms izpildot vienkāršu Radhai Krišnam veltītu bhadžanu un aicinot visus klātesošos skaļi dziedāt līdzi. 

Gurudži uzsāka savu runu, atbildot uz nesen viņam uzdotu jautājumu: "Kā tas nākas, ka senos laikos ar mantras spēku bija iespējams veikt brīnumus, bet šodien tas vairs nav iespējams?"

Svami Višvananda paskaidroja, ka agrāk, iegūstot savu Guru mantru, cilvēki izjuta spēcīgu mīlestību, taču šodien cilvēkiem trūkst ticības. Mūsdienās cilvēkiem ir aptuveni šāda attieksme: "Gurudži, lūdzu, iedod man mantru, bet ātri, jo mans taksometrs jau gaida - man jādodas prom." Pēc tam cilvēks dodas pie nākamā skolotāja, sakot viņam: "Es tevi arī mīlu - lūdzu, iedod man mantru," un tādā veidā iegūst dažādas mantras. Kā gan mantra šādi var sniegt efektu?

Pirms tūkstošiem gadu cilvēki dziedāja šo pašu mantru, kuru mēs dziedam tagad (bhadžanu). Atšķirība ir tā, ka pirms tūkstošiem gadu cilvēki, to dziedot, izjuta milzīgu mīlestību un pazemību. Iegūt mantru ir viegli, tomēr, kā mēs to izmantojam pēc tam, ir pavisam kas cits.

Pirms skolotājs dāvā mantru, viņš lūkojas, vai cilvēks ir tai gatavs. Senajos laikos, iegūt Guru mantru, bija liels gods. Bija jākalpo Guru vismaz 12 gadus, lai mantru iegūtu, un pat tad nebija droši garantēts, ka Guru to dāvās.

Pēc tam Svami mums izstāstīja stāstu par Dukhi Krišnu (Dukhi Krishna), tāpat dēvētu par Svami Šjāmanandu (Swami Shyamananda):

Jau mazs būdams, Dukhi Krišna nevēlējās neko citu, kā vien kalpot savam skolotājam. 14 gadu vecumā viņš devās pie sava skolotāja, kurš uzdeva viņam vienu vienīgu uzdevumu - aplaistīt Ašrama augus. Katru dienu viņam bija jāmēro tāls ceļš ar lielu māla trauku uz galvas. Viņš pildīja uzdoto uzdevumu ar tādu mīlestību un nodošanaos, ka viņš pat nepamanīja, kā māla trauks traumēja viņa galvu! Uz viņa galvas parādījās brūce, kura tik ļoti iekaisa, ka tajā pat parādījās kāpuri un tārpi. Savā mīlestībā Dukhi Krišna to nemaz neievēroja. Kādu dienu viņš satika savu skolotāju, kurš ieraudzīja tārpus no brūces, un tikai tad, kad skolotājs apjautājās par brūci, Dukhi Krišna aptvēra, ka ir ievainots. Tad skolotājs uzlika savu roku uz viņa galvas, izdziedēja viņu un paskaidroja, ka tagad viņa uzdevums Ašramā ir izpildīts un viņam jādodas uz Vrindāvanu.

  Vrindāvanā Dukhi Krišna uzņēmās slaucīt vienu konkrētu ielu. Šis ceļš veda uz vietu, kurā starp Gopi un Krišnu norisinājās Rāsā Līlā Deja. Kādu dienu Dukhi Krišna atrada uz ielas ap kāju liekamo ķēdīti, kas izskatījās tik dārga, ka varēja piederēt tikai un vienīgi karalienei. Vienīgā karaliene Vrindāvanā ir Radharānī. Radha,  kura tikmēr bija atgriezusies debesu valstībā, atskārta, ka viņas kāju ķēdīte ir pazudusi. Viņa nosūtīja savu biedreni pie Dukhi Krišnas pakaļ rotai, taču Dukhi Krišna pieprasīja, lai patiesā rotas īpašniece ierodas tai pakaļ. Tā nu nomaskējusies par vienkāršu ciema meiteni Radharānī ieradās pie Dukhi Krišnas. Tomēr Dukhi Krišna vēlējās atdot rotu tikai tad, kad Viņa atklātu Sevi Savā patiesajā formā. Radha, kura redzēja Dukhi Krišnas mīlestību un nodošanos, atklāja savu dievišķo formu, deva viņam vārdu Šjāmananda un uzlika savu pēduuz viņa pieres, atstājot uz tās nospiedumu. Šis nospiedums ir punkts, kuru mēs atveidojam savā Tilakā Guru punktiņa formā, tādēļ, ka ar Guru dievišķo žēlsirdību un vadību Dukhi Krišna spēja nonākt tik tālu, ka viņam parādījās Radharānī. Tikai tad, kad esam piedzīvojuši dievišķā vīziju, mēs esam sasnieguši savas dzīves mērķi.

Uzreiz pēc šī brīnišķīgā stāsta sākās Daršana, kas ilga līdz pat 1:30 naktī. Pēc tam visi Daršanas organizatori ieturēja maltīti viesos pie maurīciešiem Marī un Klīvena Tirvengadumiem. Vakariņās tika pasniegti maurīciešu ēdieni, tā, lai Gurudži justos kā mājās. 

Oriģinālierakstu lasiet šeit.