6.
Jautājums: «Sekojot savam Guru kādu laiku un satuvinoties ar viņu, daži mācekļi
sāk justies tā it kā guru būtu viens no viņiem. Vai tas ir labi?»
Atbilde: «Ja apziņa, ka Guru ir Dievs,
paliek neskarta, tad Guru uztveršana par tuvu radinieku var pat palīdzēt
nodoties vēl vairāk, un šāda attieksme ir slavējama. Taču, ja jūs uztverat
Guru kā parastu radinieku, tā vietā, lai redzētu, ka Viņš un Dievs ir viens un
tas pats, tad tā ir visa ļaunuma sakne. Nav iespējams lielāks cēlonis sādhakas
novēršanās no sādhanas ceļa par šo. Tas izputina visas pacilātās,
mīlestības pilnās sādhanas karaļvalsts ekstāzes. Lai cik augstu sādhaka
nenonāktu, Guru vienalga paliek guru (augstāks) un māceklis paliek laghu
(zemāks). Gadījumā, ja Guru netiek uzskatīts par identisku ar Dievu, tad
patiesi nevainojamā Guru-skolnieka attiecību saldme ir zudusi. Redziet, tikmēr,
kamēr skolniekā ir stabila un nelaužama apziņa, ka Guru un Dievs ir viens,
skolnieks var Guru pasniegt piena glāzi, ar trīsošu sirdi turēdams to, nokritis
ceļos ar asarām acīs, sēdēdams pie Guru kājām nenolaižot ne acu no viņa. Kad
Prabhu pieņem pienu, tad viņš jūtas, ka piena pasniegšana ir bijusi veiksmīga
un uzskata sevi par svētītu un piepildītu. Taču, ja skolnieks tā kļūdās, ka
zaudē savu Guru apziņu, dzīvojot ar to kopā pārāk ilgi un tādējādi ļaujot sevī
parādīties citai uztverei, tad viņš sāks uzskatīt Guru par vienkārši parastu
radinieku domājot: «Kādēļ viņam tiek piena glāze un mums, nē? Šķiet, ka mēs te
neko daudz nenozīmējam!» Nenobriedušā zināšanu pakāpē un pārāk lielas tuvības
izlutināts nepateicīgs skolnieks tā var sākt uzskatīt Śrī Guru par parastu
radinieku. Ja skolniekā ir parādījusies šāda Guru uztvere, visa viņa no Guru
iegūtā sādhana bhajana tiek neapzinoties satriekta pīšļos. Sevišķa
padevība un pateicība, izjusta pret Guru, ir reliģijas pamats. Darbojoties
neatkarīgi no Guru, uztverot Guru kā parastu radinieku un esot nepateicīgam,
tiek ierosinātas visas iespējamās sādhaka anarthas. Ielasmeita Cintāmaṇi
parādīja Bilvamaṅgalam ceļu, Somagiri iniciēja viņu, tomēr jūs redzat, ka
Bilvamaṅgala pirms ‘Karṇāmṛta’ sacerēšanas, visupirms slavē Cintāmaṇi. Tādai
jābūt jūsu Guru uztverei.»
7.
Jautājums: «Ir tādi sekotāji, kas vienu dienu dodas uz vienu sat saṅga
(atrašanās svēto kompānijā), nākamajā dienā uz citu un uz vēl kādu citu aiznākamajā
dienā, kā tiem labāk tīk. Vai ir labi sādhakai būt tik nepastāvīgam?»
Atbilde: «Pirmām kārtām, sādhakai jāizbeidz
šī mētāšanās. Paklausīgam māceklim jāmācās zinātne par Visaugstāko Dievu no
Śrī Gurudevas un pēc tam jāpaliek stingri fokusētam uz savu mīļāko dievību.
Citādi, ja viņš katru dienu mainīs savu nodošanos, viņš neko nesasniegs.
Redziet, ja kāds man saka: «Nāc līdzi,
Kungs ir ieradies kādā vietā, iesim apskatīt to!», tad es turp bez sava Guru
nedošos pat tad, ja tā ir taisnība. Galu galā, viņš mīt šeit - manā sirdī. Ja
es būtu sasniedzis līmeni, lai dotos skatīt Viņu, tad Viņš Pats mani vilktu pie
Sevis. Un vēl kāda lieta - vai mēs spējam tagad pieredzēt Dievu? Kādu sādhanā
un meditāciju mēs esam veikuši, lai piedzīvotu Dievu? Mēs pat nespējam piedzīvot
un novērtēt sādhaka bhakta varenību un saldmi vai mahāpuruṣa, kur
nu vēl Pašu Dievu! Tādiem nekvalificētiem cilvēkiem, kā mēs, jau pietiek ar
iespēju kalpot taustāmai Śrī Gurudevas dievišķībai, izpildīt viņa norādes,
apspriest ar viņu Dievu un uzzināt pienācīgus filozofiskus secinājumus no viņa.
Viņš galu galā ir Pats Kungs. Un ņemiet vērā vēl kādu lietu - Kungs ir
vērtīgs dārgakmens un Śrī Gurudeva ir juvelieris, kuram pieder šis dārgakmens.
Ja Guru nenorāda uz Viņu, tad kā mēs spēsim atpazīt šo visdārgāko no
dārgumiem? Tas ir mūsu pienākums sekot viņam visos aspektos, un tad viņš
uzskatīs mūs par spējīgiem starp nekvalificētajiem un norādīs ceļu, pa kuru
mums jāiet. Un tad tas ir mūsu pienākums iet tieši tajā virzienā, kurā viņš
vēlas mūs sūtīt, un ar viņa žēlsirdību mēs būsim spējīgi kaut ko saprast par
Dievu. Ja tomēr mēs rīkojamies pretēji un mētājamies apkārt, dodoties pie šī sannāsī
šodien, pie tā sādhū rīt un pie šā Fakīra vēl citu dienu, tad mūsu prāts
svaidīsies, kļūstot par nopietnu traucēkli mūsu garīgajā virzībā. Atrodoties
sādhanas ceļā, ir īpaši svarīgi vērst visu uzmanību uz savu iemīļoto
dievību, un fiksācijas uz Guru kulminācija ir koncentrēšanās Kungā. Sādhaka
bhakta māceklim ir rūpīgi jātur visu savu sirdi un prātu nofiksētus uz viņa
iemīļoto dievību, Śrī Gurudevu. Nekas nedarbosies, ja mēs turpināsim
plivināties apkārt ar izsvaidītiem prātiem, iedami vienu dienu šur un citu
dienu tur. Tas laimīgais sādhaka, kurš jebkuros apstākļos uzticīgi vērš
visu uzmanību uz savu Guru, ir sasniedzis visu un viņam nav vairs atlicis
nekas, ko lūgt - viņš ir cienīgs Dieva žēlastības trauks. »
 |
| Šrī Gurudeva ki Jai! |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru