Vēl viena diena Vrindāvanā ar Svami Višvanandu:
Šodien visa mūsu grupa devās uz Balarāmdži Ašramu, kas atrodas netālu no vietas, kur dzīvojam. Ir ļoti aizraujoši piedzīvot, kā katru dienu pie Svami ciemos ierodas "jauna" persona, un tad pavisam pēkšņi mēs tiekam ņemti līdzi jaunu tempļu apskatē un Svēto apciemošanā. Arī šis rīts nebija izņēmums. Parādījās kāds cilvēks, kas aizveda mūs ciemos pie kāda Svētā, kuram ir 120 gadi un kurš vēl ir dzīvs (ne gluži pie labas veselības, tomēr dzīvs). Viens no viņa sekotājiem Ašramā novietoja viņu sēdus pozīcijā, un mēs saņēmām šī Svētā Daršanu.
Pēc tam mēs devāmies tālāk un apciemojām vēl kādu Svēto, kuram bija 95 gadi. Viņš bija pie labas veselības, laimīgs un prieka pārpilns. Svami pasēdēja viņam blakus kādu brīdi, un viņš smaidīgs ļāva sevi ar Svami iemūžināt fotogrāfijās. Mēs īsi padziedājām Bhadžo Nitai par godu viņa Guru, kurš bija Rāmačandra Dāsa māceklis. Pateicoties Rāmačandra Dāsam pasaule uzzināja par šo mantru ;) Ir interesanti pavērot, ka ir tādi svētie, kuri neļaujas fotografēties, sirdī un prātā viņi ir noslēgti un nepielaiž nevienu klāt. Un tad ir tādi kā šīs Svētais, kuri ir tik atvērti un aicinoši, ka tu vienkārši nespēj pretoties un arī atver savu sirdī. Šādos brīžos apjaut, kā mums ir paveicies, ka mums ir mūsu Svami. Jā, citreiz mēs Viņu neredzam, tomēr Viņš ir vienmēr pieejams un mīl mūs.
Līdz šim Vrindāvana un viss pieredzētais ir bijis brīnišķīgs. Mēs uzkāpām pa kāpnēm un sēdējām blakus Balarāmdži, kurš izstaroja mīlestību un laimi. Viņš mazliet runāja un spēlējās ar Svami, smaids no Viņa sejas nepazuda ne mirkli, un Viņš visu grupu uzņēma savā mazajā atpūtas telpā.
Viņš mūs uzcienāja ar Prasādu, tādēļ, ka Viņa Guru bija devis norādi - ciemiņi vienmēr jācienā ar Prasādu (Čida), jo Mahā Prasāda, tiklīdz tā tiek apēsta, vienmēr nonāk pa taisno sirdī. Viņš ilustrēja to ar savām rokām, parādīdāms, kā sirds pēc tam eksplodē (mēs visi ļoti smējāmies). Kad mēs taisījāmies doties tālāk, Balarāmdži noteica: "Vispirms, lūdzu, nodziediet īsu Kirtanu!" Tā nu Kirtana izvērtās par aptuveni stundu ilgu dejošanu un tik skaistu Harināmu, ka visi bija svētlaimē, redzot Svami un Balarāmdži (kurš nemaz nav vairs tik jauns) dejojam.
 |
| Fonā ir redzama Krišnas murti (Bihari templī) |
Pēc pusdienām mēs devāmies uz Radharanāmas templi. Svami pazīst tempļa priesterus, un mēs guvām tik brīnišķīgu Krišnas Daršanu. Mēs dziedājām bhadžanas, un tad, kad Svami sāka dziedāt Radhe Krišna... iedomājieties melodiju... cilvēki sāka pulcēties apkārt, lai redzētu Viņu.
Dienas beigās... nu gandrīz beigās... mēs devāmies uz Dārzu, kurā esot notikusi Mahā Deja. Tas bija tik pasakaini! Svami rādījā mums no divām daļām sastāvošus kokus Dārzā, stāstot, ka viena koka daļa ir Krišna, bet otra - Gopī.
Viņš stāstīja, ka katru nakti koki atdzīvojas un dejo Rasa Deju. Es ierosināju: "Ļaujam, lai mūs ieslēdz, un paliekam te pa nakti!" Uz ko Svami atbildēja: "Nē! Tu nomirsi no tīras ekstāzes!" (Es varu iedomāties sliktākus veidus, kā nomirt ;))).
Mēs apstaigājām Dārzu un nokļuvām pie maza Haridāsam Thakuram veltīta Tempļa. Templis uzcelts vietā, kur Viņš uzgāja Bhanke Bihari tempļa murti. Virzoties tālāk mēs nonācām pie vēl viena tempļa, kurā atrodas Radhas Krišnas Dievības un kur cilvēki atstāj rotaslietas, Sari utt. Pēc tempļa aizslēgšanas ierodas Gopi un katru nakti Mahā Rasa Dejai ietērpjas atstātajos sari un izrotājas ar rotām. No rīta atverot tempļa durvis, visas atstātās lietas ir ir lietotas un izmētātas pa visurieni. Svami atradās kādās citās sfērās, kad stāstīja mums to, it kā Viņš būtu ar viņām.
(Paldies AnantaAnanda par šo ziņu!)
Oriģinālierakstu lasiet šeit.
