Ierodoties Bari 2014.gada 17.jūlijā, Šrī Svami Višvananda devās inaugurēt jaunu templi, kas veltīts Viņam. Gurudži runāja par milzīgo svētību, kura sniegta sekotājiem, kas izveidojuši pirmo templi veltītu Viņam. Tajā nav nevienu citu dievību, tajā tiek godāts vienīgi Viņš.
Pēc inaugurācijas notika Satsanga, kurā Šrī Svami Višvananda sniedza atbildes uz uzdotajiem jautājumiem.
"Satsanga nozīmē sanākšanu kopā. Senos laikos viedie satsangās apsprieda svētos rakstus. To, ko tagad atklāj zinātne, viedie zināja jau pirms 5000 gadiem. Tāpat kā Delī pilsētas dzelzs vārti ar dzelzs pīlāru. Pīlāru, kas ir aptuveni 7m augsts un sver vairāk kā 6 tonnas, uzbūvēja Kumara Gupta no Guptas dinastijas, kas valdīja pār ziemeļu Indiju mūsu ēras laikposmā no 320. līdz 540.gadam. Uz šī pilāra nav ne miņas no rūsas. 1600 gadu vecs pīlārs Delī nekad nav aprūsējis par spīti galvaspilsētā valdošajam skarbajam klimatam. Dziļās Vēdu Zinības ir apslēptas stāstos. Satsanga bija kopā sanākšana tiem, kurus interesēja zināšanas. Garīgums ir cieši saistīts ar vienotību un citu cienīšanu.
Kad mēs slavinām dziesmās Dievu, mēs aizmirstam mūsu pašu ego. Tad atmostas mīlestība. Sirdī vienmēr ir mīlestības plūsma. Prāts to aptur, kad domā par sevi. Kad esat iemīlējušies, jūs domājat par mīļoto, par to, ko viņš / viņa dara. Dziedāsim Dieva vārdu! Nepastāv atšķirības starp Dievu un Viņa vārdu. Dievam piemīt dažādas īpašības, bet nav atšķirības starp Dievu un Viņa vārdu. Rāma vārds ir spēcīgāks par Viņu pašu."
Templis bija pārpildīts ar itāļu sekotājiem, kas kāri tvēra atbildes uz Satsangas jautājumiem:
- Kas ir bailes?
Bailes rodas no nezināšanas, no nezināmā. Tās ir uzticības trūkums sev.
- Kādēļ cilvēkiem ir tik daudz problēmu?
Karmas dēļ. Mums tā jāizdzīvo. Dievs samazina šo karmu līdz minimumam. Ir svarīgi zināt, kā jums jāizdzīvo šī karma. Pēc Mahabharatas Kunti devās pie Krišnas un lūdza Viņam: "Sniedz man mūžīgas problēmas, lai es vienmēr varu Tevi atcerēties." Jums jāpaceļas pāri labajam un sliktajam, raugoties uz pasauli kā bērnam. Hinduistu svētajai Mirabai arī bija daudz problēmu, taču viņa vienmēr bija ekstāzē, domājot par Krišnu. Apkārt esošie cilvēki aizskāra viņu, bet viņa spēja pacelties pāri visām šīm ciešanām.
- Kā zināt, vai esam uz pareiza ceļa?
Jūs to jutīsiet. Un ja nejutīsiet, tad jūs vedīs. Daba aizvedīs jūs turp, kur jums jābūt, un jūsu prāts tiks vadīts.
- Kas ir atdošanās?
Tam, kurš ir pilnībā atdevies, prātā nav neviena jautājuma. Atdoties nozīmē būt atsvešinātam no jebkā, uzticēties jebkurā situācijā un pieņemt visu, kas notiek. Atdodoties jūs atsakāties no savas personīgās gribas. Dievs nevar jūs piespiest Viņu mīlēt. Tas ir vienīgais, ko Dievs nespēj. Atdoties Dievam ir jūsu atvēršanās akts. Jūs aizmirstat par sevi pašu un dāvājat savu gribu Viņam. Eksistē tikai Viņš, pastāv viena realitāte, kas spēlē daudzas spēles.
Satsangas laikā izskanējušie stāsti
Šrī Svami Višvananda stāsta par to, kā Krišna sagrāva Pandavu lepnumu:
Mahabharatas laikā bija kāds vīrs, kurš vēlējās redzēt diženo kauju. Viņš devās uz kalnu, kas atradās tuvu pie Kurukšetras kaujas lauka, jo no tā augstumiem pavērās labs skats, atklājot visu notiekošo.
Viņu noturēja par spiegu, tādēļ nosūtīja kareivi, kas nocirta viņa galvu. Pirms nāves viņš izteica lūgšanu Krišnam: "Kungs Krišna es tikai vēlējos redzēt Tavu līlu, tā bija mana vienīgā vēlēšanās. Tādēļ es devos augšup kalnā, lai paskatītos Mahabharatu."
Krišna devās turp, pacēla nocirsto galvu, svētīja to un novietoja uz pīlāra. Tad Viņš atgreizās kaujas laukā. Kad karš bija beidzies, Pandavas bija nogalinājuši visus Kauravas. Tie bija lepnuma pārpilni par uzvaru kaujā pret tik varenu armiju un spēcīgiem pretiniekiem.
Krišna tos aizveda pie pīlāra, uz kura atradās galva - tā bija vēl aizvien dzīva un vēroja notiekošo. Krišna vaicāja galvai:
- Tu vēroji kauju?
- Kungs, tā bija milzīga svētība, vērot Tavu līlu.
- Lūdzu, pastāsti, ko tu redzēji?
- Abās karojošajās pusēs biji tikai Tu, un virs abām armijām griezās Tava Sudaršana čakra.
Tas ir Dievs, kas dara visu, kas notiek jūsu dzīvē. Prāna Šakti ir dzīves maize.
Vēl viens Šrī Svami Višvanandas stāstītais stāsts:
Reiz kāda vienkārša kundzīte dzīvoja mazā mājiņā. Divi cilvēki noskatījās uz viņu un viņas nabadzību. Viņi teica tai: "Mēs varam tev palīdzēt un parūpēties par tevi." Viņa smiedamās teica: "Kurš rūpējas par nabagiem un bagātiem? Viens un tas pats, un es Viņu ļoti labi pazīstu. Viņš sniedz visu, kas man vajadzīgs." Viņi nelikās mierā: "Bet tev pat nav eļļas lāsītes, ar ko aizdegt lampu, lai gūtu gaismu." Kundzīte atplauka smaidā, pacēla pirkstu un istaba pielija ar gaismu. Stāsts ir par to, cik liela ir mūsu ticība Dievam. Cik mēs atdodamies, tik Viņš atspoguļo mums mūsu sirsnību. Dieva vārdam vienmēr jābūt uz mūsu lūpām un tad mēs sāksim atspoguļot Viņu... Dieva mīlestība ir vienīgā īstā lieta. Tā ir vienīgā īstenība - Dieva mīlestība. Viss ir iepriekš nolemts. Tikai Dieva Mīlestība ne. Tā ir cilvēka brīvā griba. Garīguma mēŗkis ir mīlēt, tas arī viss.
Oriģinālierakstus lasiet šeit
un šeit
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru