Daršana Ķelnē

Svami VišvaKurunandhanAnanda apraksta Ķelnē notikušo Daršanu ar Šrī Svami Višvanandu: 

Daršana Ziemeļvācijā, Ķelnē bija ļoti jauka.

Tā notika Rūdolfa Šteinera skolas sporta zālē. Ēkas liektā arhitektūra visiem acumirklī lika šeit justies kā mājās.

Tiek teikts - jo tālāk dodamies uz ziemeļiem, jo mazāk cilvēki interesējas par garīgumu. Jāturpina vērot, vai šī hipotēze darbojas vienmēr, tomēr nenoliedzami tajā ir sava deva patiesības, tāpēc ka arī citos ziemeļu reģionos interese par garīgumu ir jūtami mazāka. Tas ir pārsteidzoši, ņemot vērā to, ka klimats šeit ir pateicīgāks, lai iedziļinātos sevī.

It kā vēlēdamies pierādīt pretējo, uz Daršanu ieradās daudz vairāk ziemeļvāciešu nekā tika gaidīts - gandrīz 350 apmeklētāji. Ņemot vērā vasaras brīvdienu periodu, tikko notikušās Gurpurnimas svinības, kā rezultātā ierasties varēja daudz mazāk cilvēku no tuvējiem reģioniem, kā arī pieskaitot faktu, ka straujiem soļiem tuvojas ilglaicīgais Bhagavadgītas kurss (ŠPN), šis cipars šķiet vēl iespaidīgāks. Plašā zāle bija pieklājīgi piepildīta, tai pat laikā dāvājot visiem diezgan daudz brīvas vietas.

Vasaras karstumā Šrī Svami Višvananda jutās savā elementā un liegi ievadīja cilvēkus "savā" pasaulē - Sevis pasaulē, sirdī un Dieva beznosacījumu Mīlestībā, kura mājo katrā no mums. Svamidži dziedāja "OM NAMO BHAGAVATE VASUDEVAYA," un pavisam jaunu, ļoti skaistu dziesmu "BHAJA GOVINDA JAYA GOPALA”.

Sākās pamatīgs gāziens un Gurudži smaidot pieminēja, ka tā ir ierasta lieta - viņam ierodoties, sāk līt. Tā notiek bieži, un tā notika arī iepriekšējā reizē, kad viņš apmeklēja Ķelni. Maurīcijā tā tiek uzskatīta par īpašu svētību.

Patiesībā Svamidži negribēja teikt runu, tā kā nākamjā dienā šeit bija ieplānota Satsanga, kurā viņam būtu pārpārēm laika atbildēt uz katru jautājumu, kurus uzdotu apmeklētāji un sekotāji. Tomēr pasākumu organizators, sens draugs un Gurudži skolnieks Surēša (Suresh) lūdza novadīt nelielu meditāciju. Gurudži mīloši pieņēma viņa lūgumu un dāvāja mums visiem iespēju nogaršot to saldmi, kuru varam pieredzēt, ja ienirstam dziļāk Sevis okeāna dzelmē.

Par pašu meditāciju pastāstīsim kādā citā reizē, tomēr pirms tās viņš smalki izskaidroja, kāda ir mūsu dzīves jēga -atgriezties pie Dieva, pie Sevis, pie Mīlestības/Mīlēt, un ka bez šīs Mīlestības dzīve kļūst par ikdienas rutīnu. Mēs dodamies uz darbu, mēs pārnākam mājās no darba utt. Darbs ir svarīgs, bet kā vārdā? Tas atmodināja cilvēkus zālē un arī mūs, jo mēs visi vēljoprojām "atrodamies ceļā" pie sirds, visu laiku riskējot pazaudēt sevi, vai kā Gurudži izskaidroja "nogrimt" mūsu domu un vēlmju jūrā.

Ir noderīgāk vērsties sevī, kur prāts norimst, tā kā tas nespēj pārstāt darboties pavisam, tomēr tur to pacels un apņems Patība. Tad, kad tas būs pilnībā piepildīts ar dzīves dziru, ikvienā no mums mītošo Dievišķo Mīlestību - bez izņēmuma, jo mēs pamatos esam šī Mīlestība - tikai tad mēs patiesi dzīvosim un dzīve kļūs par to, kas tā ir - pati brīnišķīgākā dāvana, ko Dievs mums ir sniedzis.

Oriģinālierakstu lasiet šeit.