Ceturtdienas rītā ap plkst. 8:00 mēs ielidojām Deli, Indijā. Pēc čemodānu sagaidīšanas un pārbaudes mums bija pārpārēm laika līdz nākamajam lidojumam uz Džammu (Jammu). Kad mēs visbeidzot kāpām lidmašīnā, šķita, ka tai ir kāda ķibele ar motoru. Taču pateicoties Kalpitam, kurš notina ar izolenti pāris trubas, lidmašīna ar nelielu aizkavēšanos beidzot pacēlās. Ierodoties Džammu lidostā, mūs sagaidīja ap 40 grādu liels karstums.
Mēs mērojām nelielu attālumu no lidostas līdz autobusam, kur mūs jau sagaidīja Svamidži. Bija patiess pārsteigums ieraudzīt viņu personīgi sagaidām visus svētceļniekus lidostā, par ko ikviens, protama lieta, bija ļoti laimīgs.
Vakarā pēc pusdienām Svami noturēja Satsangu par Vaišnavī Dēvī jeb Vaišno Dēvī (Vaishnavi Devi, Vaishno Devi). Satsangā Pramods lasīja stāstu par Vaišno Dēvī, un Svami papildināja to. Patiesībā Viņa (kas ir Lakšmī, Kālī un Sarasvati inkarnācija) inkarnējās kā "Trikuta", lai iznīcinātu pāris dēmonu, kas bija apsēduši Zemi. Uzaugdama Trikuta juta sevī dziņu nodoties Kungam Višnu. Jau būdama jauna meitene Viņa ar savu skaistumu, mirdzumu un svētumu piesaistīja cilvēkus. Pat Kungs Rāma pa ceļam uz Lanku (lai glābtu Situ) apciemoja Viņu. Trikuta atpazina Rāmā Kungu Višnu un lūdza to precēt Viņu. Tomēr būdams godprātīgs Viņš atteicās, tā kā bija jau precējies ar Situ. Taču Rāma piebilda, ka, ja Trikuta atpazīs Viņu kā Kungu Višnu arī atpakaļceļā, tad Viņš precēs Viņu. Diemžēl Viņa neatpazina Viņu sadhū veidolā. Atklājot sevi, Viņš apsolīja apprecēt Trikutu Kalki Avatāras inkarnācijā. Kad Pramods lasīja šo stāsta daļu, Svami jokojot piebilda, ka Viņam vajadzēja apsolīt apprecēt Trikutu kā Krišna Avatāram, tā kā Krišnas inkarnācijā Viņš bija mazāk stingrs kā Rāma. Lai vai kā Višnu svētīja Viņu ar ķermeņa nemirstību, un kopš tā laika Trikuta dzīvo Ziemeļindijā (šeit Katrā), kur Rāma ierādīja Viņai dzīvot.
Pirms kādiem 700 gadiem Viņa apciemoja godprātīgu un svētu panditu vārdā Šrī Dhars. Viņa atnāca pie viņa jaunas meitenes veidolā (Ādi Kumari) un lika viņam uzaicināt ikvienu tuvumā dzīvojošu uz Bhandaru (svētkiem Dieva vārdā). Tā kā Viņa šķita esam ļoti īpaša, Šrī Dhars noticēja, ka viss atrisināsies par spīti tam, kam viņu māca uztraukums - viņam nebija nedz pietiekami daudz vietas, nedz pietiekami daudz ēdamā šādu svētku rīkošanai. Viņš uzaicināja visus, ieskaitot Nathu (jogi) grupu. Viņu vadonis bija slavens svētais Goraks Naths. Šajā jogu grupā bija arī Bhairo Naths (jeb Bharaiva Naths) - ļoti spēcīgs jogs.
Mielasta laikā dīvainā, jaunā meitene ikvienam pasniedza viņa iecienītāko ēdienu. Tā viņi aptvēra, ka meitene nav parasta meitene, un Bhairava Naths, vēlēdamies atklāt Viņas spēju noslēpumu (tā kā viņš pats kāroja pēc Viņas spējām), satvēra Viņas roku. Tajā brīdī Viņa pazuda. Savā meditācijā Bhairava Naths spēja redzēt, ka Viņa dodas kalnos. Ieguvis sava Guru piekrišanu, Bhairava Naths sekoja meitene kalnos. Viņa iegāja alā, un tad, kad Bhairava Naths nonāca tur, viņš spēja uzveikt Vaišno Dēvī alas ieejas sargu (pērtiķi).
Pat svetā brīdinājums, ka šī meitene ir pati Ādi Kumari (Dievišķā Māte bērna veidolā) un viņam nevajadzētu Tai sekot, nespēja viņu apstādināt. Kad visbeidzot viņi nonāca aci pret aci, jaunā meitene pārvērtās par Mahā Kali un nocirta Bhairava galvu, kura aizlidoja uz blakus esošo kalna smaili. Savā garīgajā formā aptvēris savu kļūdu, viņš lūdza Mā piedošanu un juta lielu nožēlu, ka tagad visi atcerēsies viņu kā grēcinieku. Mā atsaucās viņai lūgsnai, dāvājot atbrīvošanu un svētījot ar vārdiem, ka vietā, kur aizlidoja viņa galva, būs templis un jebkurš svētceļojums pie Viņas nebūs pilnīgs, ja pēc Viņas tempļa apmeklēšanas netiks apmeklēts arī viņa templis.
Brokastis tika noliktas 7:00 no rīta un piekodināts, ka ceļojumu sāksim 8:00. 8:15 mūsu grupa pameta hoteli. Mums vajadzēja dabūt "jatra caurlaides", lai mēs drīkstētu doties svētceļojumā. Vispirms ceļš veda mūs caur trokšņainām un pārblīvētām pārtikas un ne tikai tirgotavām. Jo augstāk mēs kāpām, jo tirgotavas sāka izzust un gaiss kļuva patīkamāks. Taču arī jo augstāk mēs kāpām, jo nogurdinošāk tas palika. Mums nemitīgi vajadzēja dzert ūdeni, lai neatūdeņotos, tā kā mēs svīdām uz nebēdu, veicot kāpienu kopā ar simtiem mūļu, palankinu un pārējo sekotāju, kas mēroja ceļu kājām. Pēc brīža daži piekusušie laimīgi piekrita atakārtotajiem piedāvājumiem, kurus izteica mūļu īpašnieki, un apdzina mūs uz mūļu mugurām sasēduši, laimīgi uzņemot bildes savos mobilajos tālruņos ar tiem, kas turpināja iet kājām. Pēc brīža mēs nedaudz atpūtāmies, bet tikai lai uzzinātu, ka neesam nogājuši pat 1/7daļu no ceļa. Mums teica, ka jākāpj augšā aptuveni 14 km. Kādā brīdī mēs izdomājām būt gudrāki un kāpām pa kāpnēm, kas bija īsāks ceļš par parasto ceļu. Taču drīz vien atklājās, ka tas ir pārāk nogurdinoši, tādēļ mēs atkal atgriezāmies vien pie parastā ceļa.
Bišķīti pa bišķītim mēs nonācām tuvāk Mā Vaišno Dēvī un pēc 4,5h kāpiena mēs sasniedzām Viņas mājokli kalnos.
Kad mēs bijām klāt, mums nācās visas kameras un citus priekšmetus atstāt mantu glabātuvē, tā kā nav atļauts tos ienest, saņemot Mā Daršanu. Uz Daršanu nebija praktiski nekādas rindas un mēs pa taisno iegājām pie Vaišno Dēvī, kura atrodas iekšā kalnu alā.
Viņa tur atrodas "pindi" veidolā (akmeņu veidojumi, kas izskatās līdzīgi lingamiem), reprezentējot Sarasvati, Lakšmī un Kālī (attēlā no kreisās uz labo). Pandits visu mums ļoti laipni izskaidroja. Pēc Daršanas mēs apsēdāmies ārpusē uz platfromas, lai kādu laiku kalnu ielokā gremdētos meditācijā. Bija ļoti, ļoti mierīga un rāma noskaņa, kuru mēs visi izbaudījām.
Mūsu svētceļojumā piedalās kāds vīrs vārdā Gurprīts (Gurpreet). Viņš ir Indiešu armijas ģenerālis. Vakardien, kad mēs agriezāmies, viņš pastāstīja, ka patiesībā gribējis organizēt VIP ieejas Svami un vēl 5 cilvēkiem no grupas, lai nebūtu jāstāv rindā. Viņš bija stāstījis Svami, ka bijis pie Vaišno Dēvī 3 reizes un katru reizi bijis 3-4h jāstāv rindā. Ar VIP ieejas karti viņš varēja iekļūt pie Mā ātrāk, bet pati Daršana ilga aptuveni 10-15 sekundes un tad viņš tika izstumts ārā. Svami atbildējis, ka viņš nevēlas VIP ieejas kartes, jo vēlas, lai visa grupa ietu iekšā kopīgi. Un patiesi brīnumaini, bet mums pat 1 minūti nevajadzēja rindā stāvēt un Daršana ilga ap 2 minūtēm, pie tam Panditi bija ļoti pacietīgi un visu mums paskaidroja. Svami pat varēja ieiet vēlreiz, lai piedāvātu Mā sari, kas nebija līdzpaņemts, pirmo reiz ieejot. Gurprīts teica, ka nekad neko tādu nav piedzīvojis. Viņam pievienojās arī mūsu gids Gurdēps, kurš teica, ka visu 10 reižu laikā, ko bijis tur, nekad neko tādu nav piedzīvojis.
Pēc meditācijas dodoties lejup pie mantu glabātuvēm, uz tām bija paziņojums "Šis ir paziņojums BHAKTI MARGA GRUPAI. Viens no jūsu grupas dalībniekiem ir apmaldījies un atrodas policijas iecirknī..." Mēs ar Gurprītu devāmies turp, lai atrastu mūsu "pazudušo avi" Kristīnu sēžam policijas iecirknī un dzeram tēju. Tūliņ pat mums arī tika piedāvāta tēja. Kistīna pastāstīja, ka policija bija laipni pavadījusi viņu uz alu, kurā viņa saņēma Mā daršanu un pēc tam atveduši atpakaļ uz iecirkni, un uzvārījuši tēju pirms paziņojuma izvietošanas.
Tāpat Anuprija, kura kādā brīdī aizgāja pa citu ceļu nekā pārējā grupa, ieradās brīdi vēlāk un saņēma Daršanu.
Svami piezīmēja vakarā, cik neaprakstāmi jauki Mā parūpējas par katru, kā Viņa ar mākoņiem aizēnoja sauli, kamēr mēs kāpām augšup, kā mums vienmēr uzpūta maigs vējiņš, cik viegli Viņa dāvāja Daršanu utt. Viņš arī stāstīja, ka, ieejot alā, prāts pārstāj strādāt, mēs nespējam domāt, spējam tikai just un izbaudīt Viņas mātes Mīlestību.
Pēc tam mēs visi kopā ieturējām vakariņas, daži uzsāka ceļu lejup, bet daži no mums nolēma pabeigt svētceļojumu, uzkāpjot augstāk un apmeklējot Bhairava templi (tur, kur bija aizlidojusi viņa galva). Tas bija vēl viens 40 minūšu ilgs kāpiens pa kāpnēm. līdz mēs nonācām pie tempļa. Iekšpusē atradās Bhairava galva, Hanumāna murti un Parvati murti. Kad es ar pirkstu mēģināju no trauciņa dabūt vibhutī, es apdedzināju to, tā kā pelni iekšā vēl gruzdēja. Interesanti, ka dedzinošā sajūta ilga tikai pāris sekunžu, pēc tam es vairs neko nejutu. Citiem bija tāpat.
Tad mēs sākām ceļu lejup - daži kājām, daži uz ēzeļu mugurām.
Tikmēr Gurprīts bija sarunājis helikoptera biļetes (par spīti tam, ka tās bija izpārdotas), un Svami kopā ar vēl četriem ceļiniekiem varēja atpakaļceļu mērot pa gaisu. Pirms kāpšanas helikopterī Svami izteica savu nožēlu, ka nespēs izrādīt godu Bhairavam. Gurprīts sazinājās ar ielejas staciju un jautāja, vai helikopteris nedrīkstētu nolidot pavisam tuvu Bhairava templim. Viņam atteica, jo templis atrodas uz citas smailes, tāpēc pilotam būtu jāmaina maršruts un viņam varētu rasties nepatikšanas. Helikopteris atlidoja, un pilots izrādījās esam sens Gurprīta armijas draugs. Gurprīts iepazīstināja Guru ar savu draugu un pastāstīja par Guru vēlēšanos. Bez nekādas vilcināšanās Gurprīta draugs pcēlās gaisā ar Gurudži helikopterī, pagriezās pa kreisi, nevis pa labi (visiem helikoptera stacijā esošajiem par brīnumu) un uzlidoja virs Bhairavas temļa, uzkavējoties nelielu laiciņu tā priekšā, dodot Svami iespēju godināt Bhairavu un tādējādi noslēgt viņa svētceļojumu.
Mēs - tie, kas devāmies kājām, pēc 11 stundām un pievārētiem 34 kilometriem visbeidzot sasniedzām mūsu viesnīcu un pavakariņojām. Tad Svami sniedza nelielu Satsangu un mēs visi iekritām gultās - pārguruši, bet laimīgi!
(Šo stāstu rakstīja Pārtha, kurš piedalās svētceļojumā kopā ar Svami Višvanandu. Paldies Pārtha!)
Brokastis tika noliktas 7:00 no rīta un piekodināts, ka ceļojumu sāksim 8:00. 8:15 mūsu grupa pameta hoteli. Mums vajadzēja dabūt "jatra caurlaides", lai mēs drīkstētu doties svētceļojumā. Vispirms ceļš veda mūs caur trokšņainām un pārblīvētām pārtikas un ne tikai tirgotavām. Jo augstāk mēs kāpām, jo tirgotavas sāka izzust un gaiss kļuva patīkamāks. Taču arī jo augstāk mēs kāpām, jo nogurdinošāk tas palika. Mums nemitīgi vajadzēja dzert ūdeni, lai neatūdeņotos, tā kā mēs svīdām uz nebēdu, veicot kāpienu kopā ar simtiem mūļu, palankinu un pārējo sekotāju, kas mēroja ceļu kājām. Pēc brīža daži piekusušie laimīgi piekrita atakārtotajiem piedāvājumiem, kurus izteica mūļu īpašnieki, un apdzina mūs uz mūļu mugurām sasēduši, laimīgi uzņemot bildes savos mobilajos tālruņos ar tiem, kas turpināja iet kājām. Pēc brīža mēs nedaudz atpūtāmies, bet tikai lai uzzinātu, ka neesam nogājuši pat 1/7daļu no ceļa. Mums teica, ka jākāpj augšā aptuveni 14 km. Kādā brīdī mēs izdomājām būt gudrāki un kāpām pa kāpnēm, kas bija īsāks ceļš par parasto ceļu. Taču drīz vien atklājās, ka tas ir pārāk nogurdinoši, tādēļ mēs atkal atgriezāmies vien pie parastā ceļa.
Bišķīti pa bišķītim mēs nonācām tuvāk Mā Vaišno Dēvī un pēc 4,5h kāpiena mēs sasniedzām Viņas mājokli kalnos.
Kad mēs bijām klāt, mums nācās visas kameras un citus priekšmetus atstāt mantu glabātuvē, tā kā nav atļauts tos ienest, saņemot Mā Daršanu. Uz Daršanu nebija praktiski nekādas rindas un mēs pa taisno iegājām pie Vaišno Dēvī, kura atrodas iekšā kalnu alā.
Viņa tur atrodas "pindi" veidolā (akmeņu veidojumi, kas izskatās līdzīgi lingamiem), reprezentējot Sarasvati, Lakšmī un Kālī (attēlā no kreisās uz labo). Pandits visu mums ļoti laipni izskaidroja. Pēc Daršanas mēs apsēdāmies ārpusē uz platfromas, lai kādu laiku kalnu ielokā gremdētos meditācijā. Bija ļoti, ļoti mierīga un rāma noskaņa, kuru mēs visi izbaudījām.
Mūsu svētceļojumā piedalās kāds vīrs vārdā Gurprīts (Gurpreet). Viņš ir Indiešu armijas ģenerālis. Vakardien, kad mēs agriezāmies, viņš pastāstīja, ka patiesībā gribējis organizēt VIP ieejas Svami un vēl 5 cilvēkiem no grupas, lai nebūtu jāstāv rindā. Viņš bija stāstījis Svami, ka bijis pie Vaišno Dēvī 3 reizes un katru reizi bijis 3-4h jāstāv rindā. Ar VIP ieejas karti viņš varēja iekļūt pie Mā ātrāk, bet pati Daršana ilga aptuveni 10-15 sekundes un tad viņš tika izstumts ārā. Svami atbildējis, ka viņš nevēlas VIP ieejas kartes, jo vēlas, lai visa grupa ietu iekšā kopīgi. Un patiesi brīnumaini, bet mums pat 1 minūti nevajadzēja rindā stāvēt un Daršana ilga ap 2 minūtēm, pie tam Panditi bija ļoti pacietīgi un visu mums paskaidroja. Svami pat varēja ieiet vēlreiz, lai piedāvātu Mā sari, kas nebija līdzpaņemts, pirmo reiz ieejot. Gurprīts teica, ka nekad neko tādu nav piedzīvojis. Viņam pievienojās arī mūsu gids Gurdēps, kurš teica, ka visu 10 reižu laikā, ko bijis tur, nekad neko tādu nav piedzīvojis.
Pēc meditācijas dodoties lejup pie mantu glabātuvēm, uz tām bija paziņojums "Šis ir paziņojums BHAKTI MARGA GRUPAI. Viens no jūsu grupas dalībniekiem ir apmaldījies un atrodas policijas iecirknī..." Mēs ar Gurprītu devāmies turp, lai atrastu mūsu "pazudušo avi" Kristīnu sēžam policijas iecirknī un dzeram tēju. Tūliņ pat mums arī tika piedāvāta tēja. Kistīna pastāstīja, ka policija bija laipni pavadījusi viņu uz alu, kurā viņa saņēma Mā daršanu un pēc tam atveduši atpakaļ uz iecirkni, un uzvārījuši tēju pirms paziņojuma izvietošanas.
Tāpat Anuprija, kura kādā brīdī aizgāja pa citu ceļu nekā pārējā grupa, ieradās brīdi vēlāk un saņēma Daršanu.
Svami piezīmēja vakarā, cik neaprakstāmi jauki Mā parūpējas par katru, kā Viņa ar mākoņiem aizēnoja sauli, kamēr mēs kāpām augšup, kā mums vienmēr uzpūta maigs vējiņš, cik viegli Viņa dāvāja Daršanu utt. Viņš arī stāstīja, ka, ieejot alā, prāts pārstāj strādāt, mēs nespējam domāt, spējam tikai just un izbaudīt Viņas mātes Mīlestību.
Pēc tam mēs visi kopā ieturējām vakariņas, daži uzsāka ceļu lejup, bet daži no mums nolēma pabeigt svētceļojumu, uzkāpjot augstāk un apmeklējot Bhairava templi (tur, kur bija aizlidojusi viņa galva). Tas bija vēl viens 40 minūšu ilgs kāpiens pa kāpnēm. līdz mēs nonācām pie tempļa. Iekšpusē atradās Bhairava galva, Hanumāna murti un Parvati murti. Kad es ar pirkstu mēģināju no trauciņa dabūt vibhutī, es apdedzināju to, tā kā pelni iekšā vēl gruzdēja. Interesanti, ka dedzinošā sajūta ilga tikai pāris sekunžu, pēc tam es vairs neko nejutu. Citiem bija tāpat.
Tad mēs sākām ceļu lejup - daži kājām, daži uz ēzeļu mugurām.
Tikmēr Gurprīts bija sarunājis helikoptera biļetes (par spīti tam, ka tās bija izpārdotas), un Svami kopā ar vēl četriem ceļiniekiem varēja atpakaļceļu mērot pa gaisu. Pirms kāpšanas helikopterī Svami izteica savu nožēlu, ka nespēs izrādīt godu Bhairavam. Gurprīts sazinājās ar ielejas staciju un jautāja, vai helikopteris nedrīkstētu nolidot pavisam tuvu Bhairava templim. Viņam atteica, jo templis atrodas uz citas smailes, tāpēc pilotam būtu jāmaina maršruts un viņam varētu rasties nepatikšanas. Helikopteris atlidoja, un pilots izrādījās esam sens Gurprīta armijas draugs. Gurprīts iepazīstināja Guru ar savu draugu un pastāstīja par Guru vēlēšanos. Bez nekādas vilcināšanās Gurprīta draugs pcēlās gaisā ar Gurudži helikopterī, pagriezās pa kreisi, nevis pa labi (visiem helikoptera stacijā esošajiem par brīnumu) un uzlidoja virs Bhairavas temļa, uzkavējoties nelielu laiciņu tā priekšā, dodot Svami iespēju godināt Bhairavu un tādējādi noslēgt viņa svētceļojumu.
Mēs - tie, kas devāmies kājām, pēc 11 stundām un pievārētiem 34 kilometriem visbeidzot sasniedzām mūsu viesnīcu un pavakariņojām. Tad Svami sniedza nelielu Satsangu un mēs visi iekritām gultās - pārguruši, bet laimīgi!
(Šo stāstu rakstīja Pārtha, kurš piedalās svētceļojumā kopā ar Svami Višvanandu. Paldies Pārtha!)
Oriģinālierakstu lasiet šeit.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru