Otrdien, 13.maijā, sekotāji izbaudīja brīnišķīgu laiku ļoti svētītajā Narasimha Čaturthi (Narasimha Chaturthi) dienā. Šajā ļoti īpašajā dienā tiek godāta Kunga inkarnācija puscilvēka-puslauvas formā - kā Kungs Narasimha - kurš atnāca palīgā savam izcilajam bhaktam Prahlādam (Prahlad).
Gurudži kā ierasts vadīja lūgšanas, taču šoreiz Viņam palīdzēja arī viespudžārijs, kurš veica Kalaša Pudžu. Mazā ēka, kurā atrodas arī Šrī Bhakti Lakšmī Narasimha Templis (Sri Bhakti Lakshmi Narasimha Temple), bija piepildīts līdz maksimumam - 150 sekotāju piedalījās svinībās. Tomēr neviens pat nemanīja saspiestību, tā kā visu acis bija pievērstas Kungam vienā no viņa iespaidīgākajām formām.
Svamidži pievienojās Satja Nārājana Dās (Satya Narayana Das), mīloši saukts arī par "Babadži". Viņš noturēja fantastisku runu, piepildītu zināšanām, gudrības un humora par Nrsinga Dev ierašanos. Babadži savilka līdzības starp savu dēlu Prahlādu par viņa nodošanos uz Višnu terorizējošā dēmona Hiranjakašipūru (Hiranyakashipur) un YOLO (no angļu valodas 'you live only once' - tulkojumā - 'tu dzīvo tikai vienreiz') mūsdienu materiālismu. Materiālistiski cilvēki ir kā Hirnajakašipūrs, jo tie dzīvo lietām, kuras ies zudībā (nauda, vara utt.), kas dara viņus nedrošus. Tajā pat laikā bhakta, kurš tiecas pēc garīgas bagātības ir vienmēr laimīgs, pat gatavs ziedot savu ķermeni pastāvīgam priekam. Tomēr Babadži arī uzsvēra, ka garīgi cilvēki var mācīties no materiālistiska cilvēka apņēmību, tādēļ ka dažreiz cilvēki garīgajā ceļā saduroties ar problēmām, var ātri zaudēt cerību.
Abhišekā laikā telpā valdīja prieks, kas izlija ekstāzes pilnā kirtanā, kuram klātesošie atdevās ar visu sirdi. Pēc Abhišekā Babadži turpināja savu runu, stāstot pat Kunga gudrību, esot vienmēr "galvas tiesu augstāk" pār visiem citiem. Hiranjakašipūrs savā apņēmībā ziedoja ļoti daudz, veicot rituālus Brahmam, lai iegūtu īpašu spēju - viņu nevarēja nogalināt nedz naktī, nedz dienā, nedz iekšpusē, nedz ārpusē, nedz uz zemes, nedz debesīs, ne no cilvēka rokas, ne dzīvnieka, nedz ar ieroča palīdzību. Prahlādam savukārt piemita nesatricināma ticība par Dieva visuresamību, ko viņš paziņoja savam dēmoniskajam tēvam. Hiranjakašipūrs pavaicāja savam dēlam, vai Višnu mīt arī blakus esošajā kolonnā. Uz ko Prahlāds atbildēja: "Viņš tajā mīt." Dusmās Hiranjakašipūrs sašķaidīja kolonnu. Narasimha parādījās no tās un satvēris Hiranjakašipūru, aizvilka to līdz slieksnim (nedz iekšpusē, nedz ārpusē), pieveica ar spīlēm (nedz cilvēka, nedz dzīvnieka, nedz ierocis) to savā klēpī (nedz uz zemes, nedz debesīs) mijkrēslī (nedz dienā, nedz naktī). Lūk, kā Kungs pierādīja savu gudrību un atrašanos "galvas tiesu augstāk' par Hiranjakašipūru, kurš domāja, ka ir nemirstīgs no Brahmas iegūtās spējas dēļ. Galu galā Kungs vienmēr uzvar!
Stāsts lieliski saskanēja ar daršanu no Kunga Narasimhas savā 'Ugra' jeb draudīgajā formā, kura dzima brīdī, kad vajadzēja aizsargāt Prahlādu, savu izcilo bhaktu. Daudzi cilvēki dejoja, un pustumšo telpu piepildīja taustāma enerģija.
Svamidži pēc tam dziedāja daudz bhadžanas, un visi priecīgi dziedāja līdz ar Viņu. Beidzamajā Lakšmī Narasimhas daršanā Svamidži veica ziedu abhišekā, aizrautīgi izpeldinot arīdzan visus templī klātesošos ziedu šaltīs! Vakars noslēdzās ap 2:00 naktī ar Prasādu.
Oriģinālierakstu lasiet šeit.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru