Sestdienas vakarā es, Pramods, Kalpits, Gurprīts un pārējie Svami kopā ar Gururdži devāmies īsā izbraucienā uz tuvējiem tempļiem. Vispirms mēs apmeklējām vietu, kurā Vaišno Dēvī mazas meitenītes veidolā pirmo reizi dāvāja Daršanu Šrī Dharam (Shri Dhar). Šrī Dhara ikdienas sādhanu veidoja Kumari pudžas (Kumari Puja) mazām meitenītēm veikšana. Kādu dienu (kā jau tika minēts iepriekšējā ierakstā) starp meitenītēm bija viena ļoti īpaša. Kad visas citas meitenes bija devušās prom, šī meitenīte palika un instruēja viņu sarīkot Bhandaru, lai pabarotu visus cilvēkus.
Mēs bijām nonākuši vietā, kur dzīvoja Šrī Dhars. Šeit atradās vairāki savā starpā savienoti, nelieli tempļi. Ierodoties mūs sagaidīja pāris mazas meitenītes. Viņas mūs pavadīja uz pirmo templi, kurā atradās kāda svētā, kurš bijis Šrī Dhara skolnieks, Samadhi kaps. Pandits pavēstīja, ka tajā esošais trišuls (trishul) piederējis šim svētajam. Nākamajā nelielajā templī atradās pāris dievības, kuru starpā bija arī Radha Krišna, Rām Dharbar, Durga un citas. Šeit mēs tikām uzaicināti uz tempļa pieskatītāja istabu, kurš mazliet pastāstīja Svami par šīs vietas vēsturi. Pēc tam mēs apmeklējām vēl vienu templi, kas bija tikai dažu soļu attālumā.
Kad mēs taisījāmies doties prom, uzradās mazās meitenītes un pieprasīja dāvanas. Tā nu Gurudži beigu beigās nekas cits neatlika kā tuvējā kioskā nopirkt katrai no 15 meitenēm paciņu ar našķiem. Bija ļoti aizraujoši skatīties, kā katra no viņām apmierinājās tikai tad, kad tās rokās nonāca paciņa ar kraukšķiem, un tas aizņēma daudz laika, tādēļ, ka viss sākās ar nelielu haosu, līdz Svami lika viņam visām sasēsties rindiņā pirms katrai sāka izdalīt pa paciņai. Ar milzīgu pacietību un mīlestību viņš katrai uzdāvināja paciņu. Pat beigās atsteigusies meitenīte, kura sāka raudāt, jo viņai nepietika paciņas, dabūja žāvētu augļu sainīti no Svami Višvašaradaanandas, kas bija aizķērusies viņa kabatā, un palika apmierināta. Bija sajūta it kā Gurudži veiktu Šrī Dhara Kumari pudžu....
Tālāk mēs devāmies atpakaļ uz pilsētu, kur apmeklējām vēl vienu templi ar nosaukumu Šrī Ragunatha Templis (Shri Ragunath Temple). Templi 19.gadsimtā ierīkoja Svētais Svami Nitjānanda (Saint Swami Nityananda). Tajā bijas brīnišķīgs Hanumāna Murti, kurš Svami ļoti patika.
Tajā mums izstāstīja vietējā ašrama atrašanās vietu. Mēs devāmies aptuveni 20 minūšu ilgā braucienā līdz sasniedzām ašramu, kas atrodas ezera krastā (patiesībā tas bija vairāk dīķis), ciematā sauktā Pentāla (Pental).
Te Gurudžu satika ašrama vadītāju Babu Sita Rām (Baba Sita Ram) - vīrieti gados, kurš bija dienējis Indijas armijā, sasniedzot pensijas vecumu, atteicies no pasaulīgā un tagad pieskata šo ašramu. Ašrama dibinātājs ir Svētais Svami Nitjānanda.
Baba pastāstīja, ka Svami Nitjānanda bijis "nikns svētais", kurš vienmēr, kad saņēmis dāvanas no karaļa (Viņš bijis arī Radža Guru) - zeltu, dārglietas un tamlīdzīgas lietas - izmetis tās templim blakus esošajā ezerā.
Viņš pastāstīja arī par kādu citu svēto, kurš dzīvojis nesenākā pagātnē - Svami Nitjānandas mācekli vārdā Rām Dās Tjagi (Ram Das Tyagi), kuru visi sauc par Paratha Babu (Paratha Baba). Viņu šādi iesauca tādēļ, ka viņš esot katrā maltītē notiesājis ap 20 Parathām! Baba Sita Rām uzdāvināja Gurudži Paratha Baba Padukas un šalli.
Nākamajā dienā pa ceļam uz Dharamšalu (Dharamshala) mēs uz neilgu brīdi apstājāmies, lai apmeklētu Usha Māta (Usha Mata) templi. Viņa pielūdza Kālī. Jau 5 gadu vecumā viņa sāka veikt tapasju (tapasya) - garīgu praksi - un ir labi pazīstama šajā apvidū. Viņa iegāja Samadhi 2005.gadā. Kamēr bijām šajā templī, tās pandits mums pastāstīja par vēl kādu tuvumā esošu Krišnas templi. Protams, ka mēs devāmies arī turp. Templis atradās senā pils kompleksā (drupās), kura celta 16. gadsimtā.
Mēs iegājām templī, un tajā esošais pandits uzveda mūs pa trepēm uz mazu Krišnas templi. Tajā atradās melns, aptuveni 3 pēdas augsts, koka Krišnas murthi. Mēs apsēdāmies iepretim tam, un pandits sāka mums stāstīt šī Krišnas murthi stāstu. Par lielu izbrīnu un prieku Gurudži, izrādījās, ka šis murthi patiesībā ir tas pats murthi, kurā Mīrabai Dēvī (Meerabai Devi), savā fiziskajā ķermenī atrazdamās, izgaisa jeb ar kuru viņa savienojās, pametot zemi 73 gadu vecumā.
Murthi vietējam Radžam (Raja - karalis) uzdāvināja Gudžarātas (Gujrat) Radža. Stāsts ir tāds, ka vietējais Radža apciemoja Gudžarātu un vaicāja Gudžarātas karalim, vai viņš varētu iegūt savā īpašumā murthi. Gudžarātas karalis vispirms atteica, tā kā viņa māte lūdzās šim murthi katru dienu un viņš teica, ka viņa māte nomirs, ja viņa tam vairs nevarēs veikt pudžu. Tomēr būdams ļoti īstens un labs Radžputu (Rajput) karalis, viņš uzdāvināja vietējam karalim šo murthi (kopā ar mazāku "utsava" murthi), kurš savukārt nogādāja to uz savu pili. Nākamajā dienā Radžputa māte nomira.
Tagad murthi atrodas Himāčalā (Himachal) vietējā karaļa pilī. Pēc pāris gadiem šo teritoriju iekaroja muslimu karalis. Neilgi pirms uzbrukumā karalis slēpjot apraka Krišnas murthi kopā ar mazāko Krišnas murthi zemē aiz pils. 6 mēnešus vēlāk pēc uzbrukuma karalis nosapņoja, kā Krišna atnāca pie viņa un sacīja: "Tu esi par mani aizmirsis, es arvien vēl esmu ierakts smiltīs. Dabū mani ārā no šejienes!" Karalis tūliņ pat izraka abas murthi un novietoja atpakaļ templī, kur tās atradās līdz pat šai dienai.
Tādēļ, ka Pandits iedāvāja Gurudži mazo Krišnu kopā ar šalli, kas rotāja lielo Krišnu.
Mazā Krišnas vārds ir Nurbur Krišna (Nurbur Krishna). Pēc tam mums lika stāvēt iepretim lielajam Krišnam un skatīties tā lielajās, zeltītajās acīs. Tas patiesi bija ļoti īpašs mirkli. Ir redzams, ka viena Krišnas acs ir iesārta no pārāk ilgās atrašanās smiltīs. Pandits stāstīja, ka pirms 20 gadiem no vienas acs tecēja asaras, kuras tika savāktas mazā pudelītē, kura diemžēl vairs nav atrodama.
Mēs turpinājām ceļu cauri sniegotiem kalniem, kas vēstīja par tuvošanos Himalajiem, un vakarā ieradāmies mūsu viesnīcā netālu no Dalai Lamas mājvietas Dharamšalas...
Oriģinālierakstu lasiet šeit.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru