Brīnišķīgās nedēļas ar Svamidži Londonā noslēguma pasākums bija Daršana sestdienas vakarā. Tā notika Austrumlondonā, skolas zālē, kura bija piepildīta ar cilvēkiem, kad ieradās Svamidži.
Pēc bhadžanu dziedāšanas Svamidži noturēja nelielu runu. Viņš runāja par loģiku un intuīciju un to, kā cilvēki vienmēr ļoti ātri notic tam, ko redz ārpusē, bet ne tik ātri uzticas savai intuīcijai. Vēl viņš stāstīja stāstu par Krišnu, kurš kādā reizē izlikās, ka Viņam sāp vēders un teica, ka vienīgās zāles, kas Viņu izārstēs, būs putekļi no viņa sievu pēdām. Tā nu Viņš lūdza Narad Muni doties pie Rukmini un Satjabhamas. Taču, kad Narad Muni lūdza tām putekļus, viņas abas atbildēja: "Ak nē! Ja mēs dosim putekļus no savām pēdām Kungam, mēs nonāksim ellē!" Tad Narad Muni nolēma doties pie Gopī un palūgt zāles Krišnam. Pat aci nepamirkšķinājušas Gopī atbildēja: "Jā, aši, aši - ņem tos!" Narad Muni piebilda: "Bet jūs taču zināt, ka nonāksiet ellē par šo?" Taču Gopī atteica: "Labi, mēs būsim laimīgas doties uz elli mūsu Kunga dēļ." Tā Rukmini un Satjabhama, izdzirdējušas šo, aptvēra, ko nozīmē patiesa nodošanās.
Vakara gaitā tika noturētas vēl pāris runas. Vienu no tām teica Dr. Satjanārājana Dāsa (Babadži). Viņš runāja par to, ka mēs visi esam viena, liela ģimene un viss Visums ir viens veselums, kurā mēs visi esam saistīti.Viņš uzsvēra, cik svarīgi, ka mēs patiesi uztveram viens otru kā vienu ģimeni un izturamies viens pret otru kā pret brāļiem un māsām. Pēc šīs runas Svamidži lūdza Babadži dziedāt, bet Babadži mazliet kautrējās, tādēļ Svami iedrošināja viņu nodziedāt vienkāršu bhadžanu "Džei Radhe, Džei Krišna, Džei Vrindavan". Bija aizkustinoši redzēt Babadži dziedam - patiesībā viņš dziedāja ļoti jauki, un tas bija tik skaisti!
Pasākums ievilkās līdz naktij, beidzoties tieši pēc pusnakts. Pasākumu apmeklēja ap 400 cilvēku un puse no tiem Svamidži nekad pirms tam dzīvē nebija satikuši.
Oriģinālierakstu lasiet šeit.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru