Pēdējā Šrī Svami Višvanandas Daršana laikā, kas notika Šrī Pītha Nīlajā 10.janvārī, Majurāns (Mayuran) no Londonas izteica savu pateicību Svamidžī par visu to Dievišķo Svētību, kuru Viņš pār mums kā no pārpilnības raga ir izlējis visu šo gadu laikā, sasniedzot kulmināciju 2014.gadā, kuru pārpārēm pārpludināja Viņa Žēlsirdība. Turpinājumā Majurāns dalījās savās pārdomās un atziņās par Skolotāja Žēlsirdību un stingri ieteica kā 2015. Jaunā Gada apņemšanos - lūgt un alkt, "lai mēs spētu aptvert to Žēlsirdību, kas jau mums pieder!"
"Džai Gurudēv!
Mēs tikko nosvinējām Vecgada vakaru un Jaunā Gada pirmo dienu, tomēr šajās dienās bija arī Vaikunta Ēkadāšī. Tas ir laiks, kad atveras debesu vārti un Kunga bhaktas var pa tiem ienākt, lai saņemtu Nārājanas, kurš atpūšas kosmisko ūdeņu pašā vidū uz Adišeša, Daršanu. Šis ir laiks, kad miljoniem Kunga sekotāju Indijā ceļo uz Tiručī (Tiruchy) tempļiem, lai saņemtu Šrīrangama Daršanu. Tie Tirupatī stāv rindā stundām ilgi, lai tikai uz 20 sekundēm skatītu vaigā Kungu Venkatēšvaru. Tas viss tādēļ, ka Vaikunta ir visnepieejamākā, visgrūtāk sasniedzamā vieta no visām visā plašajā kosmosā. Tādēļ, tikai pateicoties Žēlsirdībai, vienreiz gadā Nārājana atver Savus vārtus Saviem sekotājiem. Bet mums jāsaprot, ka ir dažādu līmeņu Žēlsirdība. Kad Kungs nolemj pamest Vaikuntu un nolaisties uz Zemes, nonākt šeit Skolotāja veidolā, lai būtu starp Saviem sekotājiem, Saviem skolniekiem - tad tā ir pilnīgi cita līmeņa Žēlsirdība.
Nesen es biju Šrī Svami Višvanandas Daršanā Polijā. Kā jau tas vienmēr notiek, sākoties Daršanai, cilvēki sāk veidot rindu pie Svami krēsla. Taču Svami uzrunāja visus teikdams: "Jūs palieciet savās vietās, es pie jums atnākšu." Un tad Viņš izgāja starp cilvēkiem un dāvāja Dinamisko Daršanu. Tā ir vēl cita līmeņa Žēlsirdība. Kad Kungs nolemj atnākt Pats pēc Savas Gribas, lai būtu starp Saviem sekotājiem, lai parādītu tiem tieši, kas ir Dievs, lai parādītu tiem, kā Jāmīl - tas ir cits Žēlsirdības līmenis.
Pagājušā gada Navaratri noslēgumā Svami man vaicāja: "Ko tu domā par Guru Gītu?" Un es atbildēju: "Svami, es nekad nebiju Tevi dzirdējis runājam tik nepārprotami un tieši par to, kas Tu esi kā Skolotājs." Un tā ir tiesa! Tādēļ, ka vēl pirms pāris gadiem, tas bija ļoti, ļoti liels retums, lai Svami publiski un tik atklāti stāstītu par augsto Skolotāja stāvokli, Skolotāja visaugstāko stāvokli. Un Svami man vēlāk pastāstīja, ka Viņš zina, kad dot, ko mācīt, kam un kurā laikā. Krišna Bhagavadgītā saka Ardžunam: "Es atdzīvinu šīs sensenās zināšanas, dāvājot tās tev, tādēļ, ka tu esi Mans sekotājs un tu esi Mans draugs." Tātad Ardžuna bija šo Krišnas sniegto zināšanu cienīgs, un es domāju, ka tā ir zīme, ka pienācis laiks, kad sangha - Bhakti Margas kopiena - tuvojas briedumam, kad Svamī jūt, ka Viņš var dāvāt Guru Gītu, ka esam tās cienīgi un pietiekami nobrieduši, lai uzņemtu šīs zināšanas. Šiva Guru Gītā saka: "Pārvatī, tu esi Manis Paša forma un Mani Paša Būtība." Ja Šiva sniegtu Guru Gītu vienkārši kādam svešiniekam, tad Viņam būtu ļoti uzmanīgi jāizvēlas vārdi, kurus Viņš lieto, bet, ja Viņš runā ar Pārvatī - ar Sevis Paša formu un Savu Būtību - tad Viņš var sniegt bezkompromisu patiesību. Un Guru Gīta tā arī ir - bezkompromisu patiesība.
Šiva turpina stāstīt Pārvatī, ka šīs zināšanas nav iegūstāmas nedz vēdās, nedz šastrās, nevienos populārākajos svētajos rakstos - tādēļ, ka zināšanas par Skolotāja Spozmi nav domātas plašai publikai, tās ir ekskluzīvas. Tās ir zināšanas tiem, kas ir gatavi. Tādēļ mēs varam būt pateicīgi, ka pagājušajā gadā Svāmī ir dāvājis mums Guru Gītu. Un mums jāpatur prātā, ka Guru Gītas kodols ir tāds, ka Skolotājs ir Nārājana, ka visa šī garīgā spēle atrodas zem Skolotāja Pēdām, visas dievības atrodas zem Skolotāja Pēdam, un nekas neizkustas no vietas bez Skolotāja Žēlsirdības.
Ja aplūkojam mūsdienu piedāvājumu garīguma meklētājiem, ja dodamies uz jebkuru ar jogu vai garīgām tehnikām saistītu izstādi, tad varam redzēt, ka šobrīd pieejamas dažādas garīgās prakses un tehnikas, pastāv daudz dažādu virzienu un filosofiju, daudz dažādu skolu, kas tiek reklamētas un ieteiktas. Tomēr mums vajadzētu pajautāt pašiem sev: "Cik daudzas no tām satur Skolotāja Svētību?" Jo garīgumam bez svētības nav jēgas. Guru Gīta vēsta, ka rituālu veikšana, došanās svētceļojumos un ziedošana, tajā pat laikā nezinot savu Skolotāju, tiek veikta tumsonībā. Tādēļ ka cenšanās atbalstīt un propagandēt filosofiju, kura nesatur Skolotāja Svētību, ir tas pats, kas pārdod mašīnas bez motoriem. Ja esam iekšā tajā, tad mēs varam būt laimīgi, ka mums ir mašīna, mēs varam palielīties draugiem, ka mums ir mašīna, tomēr mašīna bez motora mūs nekur neaizvedīs. Ja viss, kas mūs interesē, ir garīgi hobiji, garīga laika pavadīšana, tad mums nav vajadzīga Svētība. Savukārt, ja vēlamies piedzīvot patiesu transformāciju, ja vēlamies paši savām acīm, nepastarpināti, ieraudzīt Dievu, tad Svētība ir pati būtiskākā. Jo nokļūt Vaikunthā patiesībā nav iespējams, ir neiespējami paveikt to paša spēkiem. Tas ir tas pats, kas censties ar kājām aiziet līdz Mēnesim - neiespējami. Tomēr, ja mūsu dzīvēs ir Svami, ja mūsu dzīvēs ir Skolotāja Svētība un Žēlsirdība, tad Viņš nonesīs Mēnesi pie mūsu durvīm, Viņš padarīs iespējamu neiespējamo. Tad, kad jums ir šī Svētība, jums ir viss. Jebkas, ko jelkad esat vēlējies, pieder jums, pat pirms vēl jūs esat to ievēlējies; jums nav vajadzības veikt rituālus, nav jāveic kādas īpašas ceremonijas; uz jums neattiecas vairs labvēlīgi laiki, arī nelabvēlīgi ne, viss jums tiek iedots bez prasīšanas, un jūs nekad netiksiet pamests. Tāda, lūk ir Svētība, šī Žēlsirdība ietver sevī visu.
Pagājušajā gadā Svami pateica vienu no dziļākajām patiesībām, ko esmu jebkad dzirdējis. Viņš teica: "Guru-mācekļa attiecības pastāvēja vēl pirms radīšanas." Tas nozīmē, ka mūsu satikšanās ar Skolotāju ir pati īstenākā atgriešanās mājās visā plašājā Visumā, visā pastāvošajā. Viss Visums, visa pasaule svin to mirkli, kad atgriežamies mājās pie Skolotāja, tādēļ ka šī saikne ar Skolotāju ir dzīves pamatu pamats, pati būtība. Ja jūs iedziļinaties tajā, apcerat to, jūs redzēsiet - augstākā patiesība būtībā ir šāda: esat tikai jūs un Skolotājs, nekas cits ārpus tā nepastāv. Un es to nedomāju kā kādu ezotērisku teoriju vai filosofisku domu, es to domāju tieši kā fizisku, taustāmu realitāti. Nekas ārpus jūsu attiecībām ar Skolotāju neeksistē, un viss, ko jūs tverat ar saviem maņu orgāniem, ir šo attiecību ar Skolotāju rezultāts. Kad gopi dejoja Rāsa Līlu, ikvienai no viņām/viņiem bija ekskluzīvas monopoltiesības uz Krišnas sirdi. Tas izklausās pretrunīgi - kā gan tik daudz cilvēkiem var būt monopoltiesības uz Krišnas sirdi? Bet tā ir tiesa! Bez Jums un Skolotāja nekas cits neeksistē, jūs nekas nešķir. Un nonākot līdz šai apziņai, ka saikne ar Skolotāju ir reālāka par to, ko tverat ar maņām, tad tā ir Svētība, tā ir īsta Žēlsirdība.
Es teiktu, ka faktas, ka mēs visi atrodamies šeit, fakts, ka mums ir kāda apjausma par Svami Dievišķo dabu, lai cik niecīga šī apjausma arī būtu - tā ir zīme, ka šī Žēlsirdība gaida, kad aptversim to. Tā ir zīme, ka atgriešanās mājās ir nenovēršama. Tā ir zīme, ka Kungs Savā žēlsirdībā ir izlēmis izņemt no kosmiskā arhīva jūsu mapīti un saka: "Es vēlos, lai šis kadrs atgriezots mājās." Lūk, ko nozīmē tas, ka jūsu dzīvē ir Svami. Jūs varat uzskatīt, ka neesat nekāds īpašais sekotājs vai dižens māceklis, jūs varat uzskatīt, ka neesat ļoti pietuvināts vai pārāk iesaistīts. Tomēr neskatoties ne uz ko, tas, ka jūsu dzīvē ir Svami, ir zīme, ka šī Žēlsirdība gaida, lai jūs to aptvertu.
Ja atskatāmies uz šo pagājušo gadu - Svami dāvāja mums Bhagavadgītu, Guru Gītu, Viņš dāvāja dinamisko Daršanu, staigājot mūsu starpā. Viņš attīsta jaunu šastru Tviterī un ir dāvājis mums jaunu logo.
Viņš pēdējā gadā Bhakti Margai ir dāvājis tik daudz! Tomēr mums nekad nevajadzētu teikt, ka mums pietiek, mēs nekad nedrīkstam aizvērt mūsu ar Skolotāju attiecību grāmatu. Tas turpinās, un tam nav gala, tas nekad nebeidzas. Vai varat iedomāties Radharānī sakām Krišnam: ‘Ar šo mīlestību man pietiek, man visa kā ir gana, tagad varam visam pielikt punktu. Viss!’ Tā nenotiek. Tieši tāpat mēs nekad neaizveram mūsu ar Skolotāju grāmatu. Bieži mēs uztveram Dievapziņu kā kādu milzumgaru maratonu, kurā mums jāturpina skriet un skriet, un skriet, taču kādā brīdī pienāks finiša līnija, aiz kuras mēs sabrukism sakot: "Beidzot esmu sasniedzis Dievapziņu, ahh!" Un tad mēs svinēsim, ka beidzot esam sasnieguši Dievapziņu. Bet nodošanās nav tāda, patiesībā tā ir pilnīgi pretēja. Mums tieši tagad jāsasniedz mūsu attiecību ar Skolotāju virsotne. Un no šī brīža kļūs vēl labāk un labāk, un labāk. Mums no piepildītības sajūtas būtu jānonāk vēl lielākā piepildījumā, un pēc tam no šī vēl lielākā. Lūk, šādam būtu jābūt nodošanās ceļam. Svami vienmēr atkārto, ka bhakti nav nedz sākuma, nedz beigu - ir vienmēr vēl kāds pagrieziens, kas paslēpis tālāko ceļu. Tāpēc, iesoļojot 2015.gadā, mums būtu jālūdz, mums būtu jāalkst, lai mēs spētu aptvert šo Žēlsirdību, kas jau mums pieder. Džai Gurudēv!"
- Majurāns no Londonas Lielbritānijā
Oriģinālrakstu lasiet šeit.
