Svētceļojums pie 9 Dievietēm. 1.-3. diena.

Ceturtdienas rītā ap plkst. 8:00 mēs ielidojām Deli, Indijā. Pēc čemodānu sagaidīšanas un pārbaudes mums bija pārpārēm laika līdz nākamajam lidojumam uz Džammu (Jammu). Kad mēs visbeidzot kāpām lidmašīnā, šķita, ka tai ir kāda ķibele ar motoru. Taču pateicoties Kalpitam, kurš notina ar izolenti pāris trubas, lidmašīna ar nelielu aizkavēšanos beidzot pacēlās. Ierodoties Džammu lidostā, mūs sagaidīja ap 40 grādu liels karstums.

Mēs mērojām nelielu attālumu no lidostas līdz autobusam, kur mūs jau sagaidīja Svamidži. Bija patiess pārsteigums ieraudzīt viņu personīgi sagaidām visus svētceļniekus lidostā, par ko ikviens, protama lieta, bija ļoti laimīgs.

Vakarā pēc pusdienām Svami noturēja Satsangu par Vaišnavī Dēvī jeb Vaišno Dēvī (Vaishnavi Devi, Vaishno Devi). Satsangā Pramods lasīja stāstu par Vaišno Dēvī, un Svami papildināja to. Patiesībā Viņa (kas ir Lakšmī, Kālī un Sarasvati inkarnācija) inkarnējās kā "Trikuta", lai iznīcinātu pāris dēmonu, kas bija apsēduši Zemi. Uzaugdama Trikuta juta sevī dziņu nodoties Kungam Višnu. Jau būdama jauna meitene Viņa ar savu skaistumu, mirdzumu un svētumu piesaistīja cilvēkus. Pat Kungs Rāma pa ceļam uz Lanku (lai glābtu Situ) apciemoja Viņu. Trikuta atpazina Rāmā Kungu Višnu un lūdza to precēt Viņu. Tomēr būdams godprātīgs Viņš atteicās, tā kā bija jau precējies ar Situ. Taču Rāma piebilda, ka, ja Trikuta atpazīs Viņu kā Kungu Višnu arī atpakaļceļā, tad Viņš precēs Viņu. Diemžēl Viņa neatpazina Viņu sadhū veidolā. Atklājot sevi, Viņš apsolīja apprecēt Trikutu Kalki Avatāras inkarnācijā. Kad Pramods lasīja šo stāsta daļu, Svami jokojot piebilda, ka Viņam vajadzēja apsolīt apprecēt Trikutu kā Krišna Avatāram, tā kā Krišnas inkarnācijā Viņš bija mazāk stingrs kā Rāma. Lai vai kā Višnu svētīja Viņu ar ķermeņa nemirstību, un kopš tā laika Trikuta dzīvo Ziemeļindijā (šeit Katrā), kur Rāma ierādīja Viņai dzīvot.

Pirms kādiem 700 gadiem Viņa  apciemoja godprātīgu un svētu panditu vārdā Šrī Dhars. Viņa atnāca pie viņa jaunas meitenes veidolā (Ādi Kumari) un lika viņam uzaicināt ikvienu tuvumā dzīvojošu uz Bhandaru (svētkiem Dieva vārdā). Tā kā Viņa šķita esam ļoti īpaša, Šrī Dhars noticēja, ka viss atrisināsies par spīti tam, kam viņu māca uztraukums - viņam nebija nedz pietiekami daudz vietas, nedz pietiekami daudz ēdamā šādu svētku rīkošanai. Viņš uzaicināja visus, ieskaitot Nathu (jogi) grupu. Viņu vadonis bija slavens svētais Goraks Naths. Šajā jogu grupā bija arī Bhairo Naths (jeb Bharaiva Naths) - ļoti spēcīgs jogs.

Mielasta laikā dīvainā, jaunā meitene ikvienam pasniedza viņa iecienītāko ēdienu. Tā viņi aptvēra, ka meitene nav parasta meitene, un Bhairava Naths, vēlēdamies atklāt Viņas spēju noslēpumu (tā kā viņš pats kāroja pēc Viņas spējām), satvēra Viņas roku. Tajā brīdī Viņa pazuda. Savā meditācijā Bhairava Naths spēja redzēt, ka Viņa dodas kalnos. Ieguvis sava Guru piekrišanu, Bhairava Naths sekoja meitene kalnos. Viņa iegāja alā, un tad, kad Bhairava Naths nonāca tur, viņš spēja uzveikt Vaišno Dēvī alas ieejas sargu (pērtiķi).

Pat svetā brīdinājums, ka šī meitene ir pati Ādi Kumari (Dievišķā Māte bērna veidolā) un viņam nevajadzētu Tai sekot, nespēja viņu apstādināt. Kad visbeidzot viņi nonāca aci pret aci, jaunā meitene pārvērtās par Mahā Kali un nocirta Bhairava galvu, kura aizlidoja uz blakus esošo kalna smaili. Savā garīgajā formā aptvēris savu kļūdu, viņš lūdza Mā piedošanu un juta lielu nožēlu, ka tagad visi atcerēsies viņu kā grēcinieku. Mā atsaucās viņai lūgsnai, dāvājot atbrīvošanu un svētījot ar vārdiem, ka vietā, kur aizlidoja viņa galva, būs templis un jebkurš svētceļojums pie Viņas nebūs pilnīgs, ja pēc Viņas tempļa apmeklēšanas netiks apmeklēts arī viņa templis.

Brokastis tika noliktas 7:00 no rīta un piekodināts, ka ceļojumu sāksim 8:00. 8:15 mūsu grupa pameta hoteli. Mums vajadzēja dabūt "jatra caurlaides", lai mēs drīkstētu doties svētceļojumā. Vispirms ceļš veda mūs caur trokšņainām un pārblīvētām pārtikas un ne tikai tirgotavām. Jo augstāk mēs kāpām, jo tirgotavas sāka izzust un gaiss kļuva patīkamāks. Taču arī jo augstāk mēs kāpām, jo nogurdinošāk tas palika. Mums nemitīgi vajadzēja dzert ūdeni, lai neatūdeņotos, tā kā mēs svīdām uz nebēdu, veicot kāpienu kopā ar simtiem mūļu, palankinu un pārējo sekotāju, kas mēroja ceļu kājām. Pēc brīža daži piekusušie laimīgi piekrita atakārtotajiem piedāvājumiem, kurus izteica mūļu īpašnieki, un apdzina mūs uz mūļu mugurām sasēduši, laimīgi uzņemot bildes savos mobilajos tālruņos ar tiem, kas turpināja iet kājām. Pēc brīža mēs nedaudz atpūtāmies, bet tikai lai uzzinātu, ka neesam nogājuši pat 1/7daļu no ceļa. Mums teica, ka jākāpj augšā aptuveni 14 km. Kādā brīdī mēs izdomājām būt gudrāki un kāpām pa kāpnēm, kas bija īsāks ceļš par parasto ceļu. Taču drīz vien atklājās, ka tas ir pārāk nogurdinoši, tādēļ mēs atkal atgriezāmies vien pie parastā ceļa.

Bišķīti pa bišķītim mēs nonācām tuvāk Mā Vaišno Dēvī un pēc 4,5h kāpiena mēs sasniedzām Viņas mājokli kalnos.

Kad mēs bijām klāt, mums nācās visas kameras un citus priekšmetus atstāt mantu glabātuvē, tā kā nav atļauts tos ienest, saņemot Mā Daršanu. Uz Daršanu nebija praktiski nekādas rindas un mēs pa taisno iegājām pie Vaišno Dēvī, kura atrodas iekšā kalnu alā.

Viņa tur atrodas "pindi" veidolā (akmeņu veidojumi, kas izskatās līdzīgi lingamiem), reprezentējot Sarasvati, Lakšmī un Kālī (attēlā no kreisās uz labo). Pandits visu mums ļoti laipni izskaidroja. Pēc Daršanas mēs apsēdāmies ārpusē uz platfromas, lai kādu laiku kalnu ielokā gremdētos meditācijā. Bija ļoti, ļoti mierīga un rāma noskaņa, kuru mēs visi izbaudījām.

Mūsu svētceļojumā piedalās kāds vīrs vārdā Gurprīts (Gurpreet). Viņš ir Indiešu armijas ģenerālis. Vakardien, kad mēs agriezāmies, viņš pastāstīja, ka patiesībā gribējis organizēt VIP ieejas Svami un vēl 5 cilvēkiem no grupas, lai nebūtu jāstāv rindā. Viņš bija stāstījis Svami, ka bijis pie Vaišno Dēvī 3 reizes un katru reizi bijis 3-4h jāstāv rindā. Ar VIP ieejas karti viņš varēja iekļūt pie Mā ātrāk, bet pati Daršana ilga aptuveni 10-15 sekundes un tad viņš tika izstumts ārā. Svami atbildējis, ka viņš nevēlas VIP ieejas kartes, jo vēlas, lai visa grupa ietu iekšā kopīgi. Un patiesi brīnumaini, bet mums pat 1 minūti nevajadzēja rindā stāvēt un Daršana ilga ap 2 minūtēm, pie tam Panditi bija ļoti pacietīgi un visu mums paskaidroja. Svami pat varēja ieiet vēlreiz, lai piedāvātu Mā sari, kas nebija līdzpaņemts, pirmo reiz ieejot. Gurprīts teica, ka nekad neko tādu nav piedzīvojis. Viņam pievienojās arī mūsu gids Gurdēps, kurš teica, ka visu 10 reižu laikā, ko bijis tur, nekad neko tādu nav piedzīvojis.

Pēc meditācijas dodoties lejup pie mantu glabātuvēm, uz tām bija paziņojums "Šis ir paziņojums BHAKTI MARGA GRUPAI. Viens no jūsu grupas dalībniekiem ir apmaldījies un atrodas policijas iecirknī..." Mēs ar Gurprītu devāmies turp, lai atrastu mūsu "pazudušo avi" Kristīnu sēžam policijas iecirknī un dzeram tēju. Tūliņ pat mums arī tika piedāvāta tēja. Kistīna pastāstīja, ka policija bija laipni pavadījusi viņu uz alu, kurā viņa saņēma Mā daršanu un pēc tam atveduši atpakaļ uz iecirkni, un uzvārījuši tēju pirms paziņojuma izvietošanas.

Tāpat Anuprija, kura kādā brīdī aizgāja pa citu ceļu nekā pārējā grupa, ieradās brīdi vēlāk un saņēma Daršanu.

Svami piezīmēja vakarā, cik neaprakstāmi jauki Mā parūpējas par katru, kā Viņa ar mākoņiem aizēnoja sauli, kamēr mēs kāpām augšup, kā mums vienmēr uzpūta maigs vējiņš, cik viegli Viņa dāvāja Daršanu utt. Viņš arī stāstīja, ka, ieejot alā, prāts pārstāj strādāt, mēs nespējam domāt, spējam tikai just un izbaudīt Viņas mātes Mīlestību.

Pēc tam mēs visi kopā ieturējām vakariņas, daži uzsāka ceļu lejup, bet daži no mums nolēma pabeigt svētceļojumu, uzkāpjot augstāk un apmeklējot Bhairava templi (tur, kur bija aizlidojusi viņa galva). Tas bija vēl viens 40 minūšu ilgs kāpiens pa kāpnēm. līdz mēs nonācām pie tempļa. Iekšpusē atradās Bhairava galva, Hanumāna murti un Parvati murti. Kad es ar pirkstu mēģināju no trauciņa dabūt vibhutī, es apdedzināju to, tā kā pelni iekšā vēl gruzdēja. Interesanti, ka dedzinošā sajūta ilga tikai pāris sekunžu, pēc tam es vairs neko nejutu. Citiem bija tāpat.

Tad mēs sākām ceļu lejup - daži kājām, daži uz ēzeļu mugurām.

Tikmēr Gurprīts bija sarunājis helikoptera biļetes (par spīti tam, ka tās bija izpārdotas), un Svami kopā ar vēl četriem ceļiniekiem varēja atpakaļceļu mērot pa gaisu. Pirms kāpšanas helikopterī Svami izteica savu nožēlu, ka nespēs izrādīt godu Bhairavam. Gurprīts sazinājās ar ielejas staciju un jautāja, vai helikopteris nedrīkstētu nolidot pavisam tuvu Bhairava templim. Viņam atteica, jo templis atrodas uz citas smailes, tāpēc pilotam būtu jāmaina maršruts un viņam varētu rasties nepatikšanas. Helikopteris atlidoja, un pilots izrādījās esam sens Gurprīta armijas draugs. Gurprīts iepazīstināja Guru ar savu draugu un pastāstīja par Guru vēlēšanos. Bez nekādas vilcināšanās Gurprīta draugs pcēlās gaisā ar Gurudži helikopterī, pagriezās pa kreisi, nevis pa labi (visiem helikoptera stacijā esošajiem par brīnumu) un uzlidoja virs Bhairavas temļa, uzkavējoties nelielu laiciņu tā priekšā, dodot Svami iespēju godināt Bhairavu un tādējādi noslēgt viņa svētceļojumu.

Mēs - tie, kas devāmies kājām, pēc 11 stundām un pievārētiem 34 kilometriem visbeidzot sasniedzām mūsu viesnīcu un pavakariņojām. Tad Svami sniedza nelielu Satsangu un mēs visi iekritām gultās - pārguruši, bet laimīgi!

(Šo stāstu rakstīja Pārtha, kurš piedalās svētceļojumā kopā ar Svami Višvanandu. Paldies Pārtha!)

Oriģinālierakstu lasiet šeit.

Kas par nedēļu! (1.daļa)

Svami Kuru personīgās ceļojuma piezīmes.

Gurudži visu pagājušo nedēļu pavadīja Londonā, un kas tā bija par nedēļu!

Kad mēs aprīlī pētījām Svami kalendāru, mēs izjutām lielu vilinājumu doties. Tas šķita tik daudzsološs piedāvājums: netālu no Šrī Pītha Nīlajas, daudz sekotāju ir gatavi mūs uzņemt kā viesus savās mājās, bagātīgs pasākumu plāns, sākot ar Satsangu pirmdienā (skatiet stāstu par to), un beidzot ar Daršanu sestdienā (skatiet stāstu par to), un tam visam pa vidu pats galvenais notikums - brīnumainās un spēcīgās Narasimha Čaturthi svinības (skatiet stāstu par to) Bhakti Marga Šrī Lakšmī Narasimha templī Felthamā. Mēs jutām, ka tā būs brīnišķīga nedēļa un jāsaka, ka šī nedēļa izvērsās vēl bagātīgāka, tālu pārsniedzot visas mūsu cerības. 

Nedēļa aizsākās ar Satsangu, kas notika Austrumlondonā pirmdienas vakarā. Ārā līņāja, un vakars  bija vēss visādās nozīmēs, tā kā telpas reiz bija bijušas baznīca, tad temperatūra tajās bija zema, kā arī Svami enerģija šķita klusināta, ne tik spēcīga kā citreiz, tādēļ, ka viņš pieskaņojās tiem daudzajiem apmeklētājiem no 150 sanākušajiem, kas satika viņu pirmo reizi mūžā. Es sajutos kā aizceļojis 10 gadus atpakaļ, jo šī man atgādināja agrāko laiku Satsangas. Gurudži pacietīgi un maigi sniedza ieskatu jaunatnācējiem viņa mācību pamatos, atbildot uz viņam uzdotajiem jautājumiem.

Viena no tēmām, par kurām runāja Gurudži, bija mantru skandēšana. Viņš skaidroja, ka prāts ir kā koks pilns putnu, kas simbolizē visas tās neskaitāmās domas, kas lidinās mums galvā. Tad, kad mēs stāvām zem koka un sasitam plaukstas, putni aizlaižas. Tāpat tad, kad dziedam Dievišķos Vārdus, mēs it kā stāvam zem savām smadzenēm - zem koka - un, sākot plaukšķināt, mēs aizdzenam visas domas. Slavējot Dievu, caur mums plūst Dievišķā vibrācija. Jo vairāk mēs skandējam Dievišķos Vārdus, jo vairāk mums iekšā dusošās Dievišķās īpašības sāk starot uz ārpusi, un mēs maināmies.

Nākamās dienas Narasimha Čaturthi svinības bija spēcīgs kontrasts. Tovakar lielākā tiesa apmeklētāju, kuri iespiedās pārpildītajā tempļa ēkā Felthamā, bija "jauniņie sekotāji". Gurudži bija savā elementā - pilns spēka, lejot litriem un litriem abhišekā svētības pāri milzīgajam Narasingha Dēva Murti. Un atkal es jutos atgriezies laikā, kad piedzīvoju daudz intīmu mirkļu dažādos tempļos un privātās mājās Maurīcijā, Šveicē un Lielbritānijā Gurudži misijas aizsākumos, tāpat kā pirmajā Ašramā Štēfenshofā pirms mēs pārcelāmies uz Špringenu. Daudzi no tiem, kas bija piedzīvojuši citus Narasimha Čaturthi Felthamā, teica, ka šīs svinības bijušas pārākas par iepriekšējām. Nav iespējams un nav arī svarīgi salīdzināt, tomēr būs pietiekami, ja teikšu, ka tā bija ļoti spēcīga nakts, pārpilna spēcīgas dziedāšanas un pārpilna spēcīgu svētību, kuras Kungs Narasimha dāvāja tiem, kam bija tā veiksme atrasties Viņa klātbūtnē. Un pilnīgi droši, savā nebeidzamajā žēlsirdībā šīs svētības sasniedza arī visus tos, kas nevarēja būt klāt un pat tos, kuri nezin Viņu un nav ieinteresēti zināt. Tāpat jauka dāvana šogad bija Svami Višvanandas tuva drauga Dr. Satja Nārājana Dāsa ierašanās un pievienošanās svinībām (viņš nebija vairs viesojies Londonā kopš 1978.gada!). Viņš brīnišķīgi izskaidroja Kunga Narasimhas un Viņa diženā bhaktas Prahlāda stāstu. Visu citu lietu starpā, viņš izskaidroja, ka patiesi bhaktas, tādi kā Prahlāds, ir bezbailīgi. Jebkas, ko viņi saņem no Dieva, ir lai To slavinātu. Un mūsu dzīve ir domāta, lai mēs kalpotu Kungam - no visas sirds! Svinības beidzās vēlu naktī, iezīmējot pirmo no piecām garām jeb drīzāk īsām naktīm, kurās tika maz gulēts, bet kuras piepildīja spēcīga garīgās ģimenes tuvība - vienas vienīgās šādas garīgās ģimenes mūsu pasaulē - Šrī Svami Višvanandas ģimenes. Tajās piedalīties bija ieradušies ne tikai sekotāji no Lielbritānijas, bet arī no citām valstīm: Portugāles, Spānijas, Krievijas, Vācijas/ŠPN, Grieķijas un pat no ASV. Diemžēl Šrī Pītha Nīlajā un arī citur šādas naktis ir ļoti, ļoti retas, tādēļ mēs tās vēl vairāk novērtējām, apzinoties to dārgumu.

Trešdiena bija vislaiskākā diena, tā kā iepriekšējā nakts tika aizvadīta intensīvi - svinot Narasimha Čaturthi. Mums bija tā privilēģija izbaudīt Satja Nārājana Dāsa Satsangu Felthamā. Daudzi no tiem, kas ieradās, dzirdēja viņu pirmo reizi un guva vērtīgus ieskatus no viņa dārgumu lādītes - uzkrātā vieduma par garīgo ceļu. Dr. Satja Nārājana Dāsa (SND) ir viens no pasaules diženākajiem vēdu pazinējiem, un katrreiz ir liels prieks dzirdēt viņu runājam.

Viens no uzdotajiem jautājumiem bija par Kunga paša mājokli, sauktu par Vaikuntu - mūžīgo vietu, kur Viņš mājo. Vai tad, kad Kungs nonāk uz Zemes, tā vieta, kur viņš apmetas, arī kļūst par Vaikuntu? SND paskaidroja, ka Dievs atnāk kopā ar savu mājokli, un lai gan vieta, kur viņš apmetas fiziskajā plānā, pēc savas būtības ir materiāla un paliek tāda, tā arī kļūst par vietu, kurā manifestējas Vaikunta.

Patiesībā Vaikunta vienmēr atrodas šeit, tikai mēs neesam uz to noskaņoti. Lielākā daļa no mums parasti skatās "materiālo kanālu", tādēļ, ka prāts un sajūtas tiecas uz šo frekvenci, bet, ja mēs noskaņojamies uz "Vaikuntas kanālu" un izmainām savu apziņu, mēs varam saskaņoties ar augstāko apziņu. Šeit atkal slēpjas mantru skandēšanas nozīme, tā kā tās kalpo par tālvadības pulti, lai noskaņotos uz Kunga frekvences.

Viņš turpināja skaidrot, ka tad, kad Dievišķais nolaižas (to apzīmē termins "Avatāra"), tad Viņš pārspēj visus citus kanālus, tad Kungs alkst, lai ikviens to skatītu, neatkarīgi no tā, vai mēs esam pildījuši sādhanu, vai neesam. Viņš liek Sev manifestēties materiālajā pasaulē.
Tādēļ īsumā: Viņš nepārvērš kādu konkrētu vietu Vaikuntā, bet Viņš ir manifestēta Vaikunta šajā konkrētajā vietā. Tas pats, bet ne gluži. Viss jau eksistē, jautājums tikai, uz ko mēs esam noskaņojušies.

Turpinājumā es pastāstīšu par otro nedēļas pusi, kurā mēs piedzīvojām vēl daudzus citus brīnišķīgus un priekpilnus mirkļus saldā un mīlošā Šrī Svami Višvanandas klātbūtnē.

Oriģinālierakstu lasiet šeit.

Daršana 17. maijā Londonā ar Šrī Svami Višvanandu

Brīnišķīgās nedēļas ar Svamidži Londonā noslēguma pasākums bija Daršana sestdienas vakarā. Tā notika Austrumlondonā, skolas zālē, kura bija piepildīta ar cilvēkiem, kad ieradās Svamidži.

Pēc bhadžanu dziedāšanas Svamidži noturēja nelielu runu. Viņš runāja par loģiku un intuīciju un to, kā cilvēki vienmēr ļoti ātri notic tam, ko redz ārpusē, bet ne tik ātri uzticas savai intuīcijai. Vēl viņš stāstīja stāstu par Krišnu, kurš kādā reizē izlikās, ka Viņam sāp vēders un teica, ka vienīgās zāles, kas Viņu izārstēs, būs putekļi no viņa sievu pēdām. Tā nu Viņš lūdza Narad Muni doties pie Rukmini un Satjabhamas. Taču, kad Narad Muni lūdza tām putekļus, viņas abas atbildēja: "Ak nē! Ja mēs dosim putekļus no savām pēdām Kungam, mēs nonāksim ellē!" Tad Narad Muni nolēma doties pie Gopī un palūgt zāles Krišnam. Pat aci nepamirkšķinājušas Gopī atbildēja: "Jā, aši, aši - ņem tos!" Narad Muni piebilda: "Bet jūs taču zināt, ka nonāksiet ellē par šo?" Taču Gopī atteica: "Labi, mēs būsim laimīgas doties uz elli mūsu Kunga dēļ." Tā Rukmini un Satjabhama, izdzirdējušas šo, aptvēra, ko nozīmē patiesa nodošanās.

Vakara gaitā tika noturētas vēl pāris runas. Vienu no tām teica Dr. Satjanārājana Dāsa (Babadži). Viņš runāja par to, ka mēs visi esam viena, liela ģimene un viss Visums ir viens veselums, kurā mēs visi esam saistīti.Viņš uzsvēra, cik svarīgi, ka mēs patiesi uztveram viens otru kā vienu ģimeni un izturamies viens pret otru kā pret brāļiem un māsām. Pēc šīs runas Svamidži lūdza Babadži dziedāt, bet Babadži mazliet kautrējās, tādēļ Svami iedrošināja viņu nodziedāt vienkāršu bhadžanu "Džei Radhe, Džei Krišna, Džei Vrindavan". Bija aizkustinoši redzēt Babadži dziedam - patiesībā viņš dziedāja ļoti jauki, un tas bija tik skaisti!

Pasākums ievilkās līdz naktij, beidzoties tieši pēc pusnakts. Pasākumu apmeklēja ap 400 cilvēku un puse no tiem Svamidži nekad pirms tam dzīvē nebija satikuši.

Oriģinālierakstu lasiet šeit.

Šrī Svami Višvananda apmeklē tempļus Londonā 2014.gada 15.maijā

Ceturtdienas rītā Gurudži ar Satja Nārājana Dās Babadži un vēl 30 sekotājiem devās apskatīt divus skaistus un milzīgus tempļus Londonā. Mēs visi satikāmies no rīta Bhaktivedantas Manorā Ziemeļlondonā, kura pieder ISKCON'am, un kuru ieskauj brīnišķīga daba.

Pēc uzņemšanas mēs pa taisno devāmies uz mandiru, kurā bija Ārati laiks, un Gurudži sāka saldi dziedāt Mahamantru. Pēkšņi telpa piepildījās ar cilvēkiem, ne tikai sekotājiem, bet arī daudziem cilvēkiem, kas bija apkārtnē un sanāca telpā izdzirdējuši Viņa dziedāšanu. Visa telpa vibrēja no mīlestības un nodošanās uz Krišnu.

Pēc tam mēs devāmies apskatīt govis un dārzu, kurš daļēji veltīts Dzordžam Harisonam (George Harrisson), tā kā tā ir viņa dāvātā zeme. Dārzā redzami vārdi no Džordža dziesmām par nodošanos uz Dievu.

Tulsī Devī un daudz veselīgu, laimīgu Tulsi podiņu.

Pēc tam mēs apmeklējām Šrīla Prabhupādas istabu, kura saglabāta tieši tāda, kādu viņš to atstāja, kad pēdējo reizi ciemojās šeit.

Mēs atvadījāmies, un visiem sekotājiem tika izdalīts Prasāds. Gurudži bija laimīgs, kad viņam izskaidroja - tempļa iekšējā teritorijā atrodas publiska skola sekotāju bērniem.

Ap 17:00 mēs visi satikāmies, lai apmeklētu otru templi - Londonas Svaminārājana Templi (Swaminarayan Temple of London) - lielāko hinduisma templi Eiropā. Templis ir veltīts Svaminārajanam - 18.gadsimta svētajam, kā arī citiem viņa Sampradājas (Sampradaya) Guru.

Templī uzstādīta nopietna drošības sistēma, un mēs nedrīkstējām iekšā fotografēt. Tas ir veidots marmorā un kokā, ļoti skaists, ar daudz smalkām detaļām. Lielās nodošanās dēļ templis tika uzbūvēts nieka 3 gados, kas ir ļoti iespaidīgi. Kad Gurudži ieradās, tika parādīts video ar stāstu par tempļa būvniecību, mēs tikām izvadāti tūrē pa templi un apskatījām izstādi veltītu hinduismam, kuru bieži apmeklē skolēni no visas Eiropas.

Pēc foto sesijas mēs visi bijām noguruši no staigāšanas, taču ļoti laimīgi par iespēju pavadīt skaistu dienu kopā ar mūsu mīļoto Gurudži, apmeklējot tempļus un izbaudot Viņa klātbūtni.

Oriģinālierakstu lasiet šeit.

Divi jautājumi no Satsangas 9.maijā

Gurudži dāvāja Satsangu un Daršanu pagājušo piektdien un sestdien Šrī Pītha Nīlajā.

Tajā piedalījās arī aptuveni 30 cilvēki, kuri tikko bija beiguši nedēļu garu klusēšanas retrītu ar Gurudži. Daudzi no viņiem teica, ka klusēšanas retrīts bijis ļoti spēcīgs.

Lūk, divi jautājumi un sniegtās atbildes no Satsangas:

Vai garīgajā ceļā, to uzsākot Dievs dod dvēselei vairāk brīvās gribas vai arī dvēselei vairāk brīvās gribas ir tad, kad viņa attīstās garīgajā ceļā? Ar brīvo gribu šeit tiek saprasta spēja pieņemt lēmumu vai izvēlēties, cik ātri vai lēnu tu sasniedz galējo dvēseles mērķi.

Gurudži: "Redziet, ļoti bieži Satsangās es saskaros ar vieniem un tiem pašiem jautājumiem par brīvo gribu. Redziet, garīgajā ceļā visiem ir tikai viena brīvā griba - tā ir Dieva griba. Viņš ir vienīgais, kas ir brīvs.

Lai jums būtu brīvā griba, jums jābūt brīviem. Ja jūs esat savažoti Maijā, visā šajā ilūzijā, vēlmēs, dusmās, dzīves tieksmēs, kā gan jūs varat būt brīvi? Jūs neesat brīvi. Tad kur ir tā brīvā griba? Kur ir brīvība? Nē, tajā visā nav brīvības.

Tādēļ arī tiek teikts, ka nepastāv brīvā griba, patiesi, jo vienīgā brīvā griba ir Dieva griba. Dieva, kurš vienīgais ir brīvs, kurš ir ārpus jebkādām īpašībām, kuras es tikko kā pieminēju.

Brīvā izvēle, kuru Viņš dāvā Sevis radītajam, ir izvēle Viņu mīlēt, jo to Viņš nevar izdarīt. Viņš nevar jūs piespiest mīlēt. Jo Mīlestībā ir brīvība. Tādēļ ir teikts, ka patiesa mīlestība ir brīva, kad tā atmostas, mēs spējam ilgoties vienīgi pēc Iemīļotā. Kad atmostas patiesa mīlestība, neeksistē nekas cits, kā vienīgi Dievs...

Atgriežoties pie jautājuma par brīvo gribu un garīgumu - brīvā griba, izvēle tajā vienmēr pastāv, taču griba kļūst brīva tad, kad jūs nolaižaties dziļāk savā garīgajā ceļojumā, jo tad jūs saskaņojaties ar Dieva gribu."

---

Svamidži lūdza sekotājiem atstāstīt stāstu par Karali Ambarišu (King Ambarisha)un Gudro Durvasu (Sage Durvasa), kuru viņš iepriekš bija stāstījis Brazīlijā un Šveicē. Daudzi cilvēki atbildēja, ka neatceroties šo stāstu. Viens no tiem piecēlās un atstāstīja. Lūk, kas notika pēc atstāstījuma:

Šrī Svami Višvananda: Pēc tam, kad es lūdzu Padmavati stāstīt stāstu un viņa to darīja, es domāju - kādēļ es te vispār sēžu un runāju? Jo nākamajā nedēļā, kad atkal notiks Satsanga, neviens atkal neko neatcerēsies. Īpaši sekotāji. Kam tas viss? Tas ir jautājums visiem jums.

Ramavotē (sekotājs): Cilvēka prāts vienmēr aizmirst. Jau Gēte teica: "Tev jāatkārto patiesība atkal un atkal, jo cilvēka prāts vienmēr aizmirst."

[Visi klātesošie aplaudē un smejas.]

Šrī Svami Višvananda: Ta ir jauka atruna! Jūs visi esat laimīgi, e? [smejas] Redziet, ja tas būtu Pepe [Svami Višvavidžaijaananda], es saprastu. Ja tas būtu viņš, es saprastu, jo viņam ir prāts kā zelta zivtiņai.

[Visi un Svami Višvavidžaijaananda smejas.]

Šrī Svami Višvananda: Desmit minūtēs viņš visu jau ir aizmirsis.

[Redzot, ka Svami Višvavidžaijaanandam tiek pasniegts mikrofons] Ah, tu vēlies runāt.

Svami Višvavidžaijaananda: Mēs katru dienu mazgājamies dušā, vai ne? Lai attīrītu savu ķermeni. Mums nepieciešami tavu vārdi, lai tie attīrītu mūsu prātu.

[Visi klātesošie plaudē un smejas.]

Šrī Svami Višvananda: Svami Pritala jūs izglaba, e? Es turpināšu tādā gadījumā. [smejas]

Redzēt tik daudz cilvēkus nespējam piecelties un atstāstīt stāstu bija neveikls un skumjš brīdis, bet Gurudži, izceldams šo brīdi, palīdzēja mums - tas kalpoja kā atgādinājums, cik dārgi ir mirkļi kopā ar Viņu, smeļoties Viņa gudrībā.

Šī tuvība ar Viņu ir vienreiz mūžos piedzīvojama pieredze, kuru Viņš dāvā mums mūsu labad. Jo vairāk mēs spējam patiesi mācīties no Viņa un Viņa mācībām, jo vairāk labuma mēs varam gūt.

Oriģinālierakstu lasiet šeit.

Narasimha Čaturthi Londonā ar Šrī Svami Višvanandu

Otrdien, 13.maijā, sekotāji izbaudīja brīnišķīgu laiku ļoti svētītajā Narasimha Čaturthi (Narasimha Chaturthi) dienā. Šajā ļoti īpašajā dienā tiek godāta Kunga inkarnācija puscilvēka-puslauvas formā - kā Kungs Narasimha - kurš atnāca palīgā savam izcilajam bhaktam Prahlādam (Prahlad). 

Gurudži kā ierasts vadīja lūgšanas, taču šoreiz Viņam palīdzēja arī viespudžārijs, kurš veica Kalaša Pudžu. Mazā ēka, kurā atrodas arī Šrī Bhakti Lakšmī Narasimha Templis (Sri Bhakti Lakshmi Narasimha Temple), bija piepildīts līdz maksimumam - 150 sekotāju piedalījās svinībās. Tomēr neviens pat nemanīja saspiestību, tā kā visu acis bija pievērstas Kungam vienā no viņa iespaidīgākajām formām.

Svamidži pievienojās Satja Nārājana Dās (Satya Narayana Das), mīloši saukts arī par "Babadži". Viņš noturēja fantastisku runu, piepildītu zināšanām, gudrības un humora par Nrsinga Dev ierašanos. Babadži savilka līdzības starp savu dēlu Prahlādu par viņa nodošanos uz Višnu terorizējošā dēmona Hiranjakašipūru (Hiranyakashipur) un YOLO (no angļu valodas 'you live only once' - tulkojumā - 'tu dzīvo tikai vienreiz') mūsdienu materiālismu. Materiālistiski cilvēki ir kā Hirnajakašipūrs, jo tie dzīvo lietām, kuras ies zudībā (nauda, vara utt.), kas dara viņus nedrošus. Tajā pat laikā bhakta, kurš tiecas pēc garīgas bagātības ir vienmēr laimīgs, pat gatavs ziedot savu ķermeni pastāvīgam priekam. Tomēr Babadži arī uzsvēra, ka garīgi cilvēki var mācīties no materiālistiska cilvēka apņēmību, tādēļ ka dažreiz cilvēki garīgajā ceļā saduroties ar problēmām, var ātri zaudēt cerību.

Abhišekā laikā telpā valdīja prieks, kas izlija ekstāzes pilnā kirtanā, kuram klātesošie atdevās ar visu sirdi. Pēc Abhišekā Babadži turpināja savu runu, stāstot pat Kunga gudrību, esot vienmēr "galvas tiesu augstāk" pār visiem citiem. Hiranjakašipūrs savā apņēmībā ziedoja ļoti daudz, veicot rituālus Brahmam, lai iegūtu īpašu spēju - viņu nevarēja nogalināt nedz naktī, nedz dienā, nedz iekšpusē, nedz ārpusē, nedz uz zemes, nedz debesīs, ne no cilvēka rokas, ne dzīvnieka, nedz ar ieroča palīdzību. Prahlādam savukārt piemita nesatricināma ticība par Dieva visuresamību, ko viņš paziņoja savam dēmoniskajam tēvam. Hiranjakašipūrs pavaicāja savam dēlam, vai Višnu mīt arī blakus esošajā kolonnā. Uz ko Prahlāds atbildēja: "Viņš tajā mīt." Dusmās Hiranjakašipūrs sašķaidīja kolonnu. Narasimha parādījās no tās un satvēris Hiranjakašipūru, aizvilka to līdz slieksnim (nedz iekšpusē, nedz ārpusē), pieveica ar spīlēm (nedz cilvēka, nedz dzīvnieka, nedz ierocis) to savā klēpī (nedz uz zemes, nedz debesīs) mijkrēslī (nedz dienā, nedz naktī). Lūk, kā Kungs pierādīja savu gudrību un atrašanos "galvas tiesu augstāk' par Hiranjakašipūru, kurš domāja, ka ir nemirstīgs no Brahmas iegūtās spējas dēļ. Galu galā Kungs vienmēr uzvar!

Stāsts lieliski saskanēja ar daršanu no Kunga Narasimhas savā 'Ugra' jeb draudīgajā formā, kura dzima brīdī, kad vajadzēja aizsargāt Prahlādu, savu izcilo bhaktu. Daudzi cilvēki dejoja, un pustumšo telpu piepildīja taustāma enerģija.

Svamidži pēc tam dziedāja daudz bhadžanas, un visi priecīgi dziedāja līdz ar Viņu. Beidzamajā Lakšmī Narasimhas daršanā Svamidži veica ziedu abhišekā, aizrautīgi izpeldinot arīdzan visus templī klātesošos ziedu šaltīs! Vakars noslēdzās ap 2:00 naktī ar Prasādu.

Oriģinālierakstu lasiet šeit.