Svētceļojums pa Ziemeļindiju ar Šrī Svami Višvanandu, 8. diena

Raksta Pārtha:

29.maijs, ceturtdiena
Pirmais templis, ko apskatījām, bija Bagalmukhi Templis. Bagalmukhi nozīmē "dzērves kakls" un "vieduma seja". Bagalmukhi ir viena no desmit Mahavidjām (Mahavidyas), un tiek pielūgta vēloties uzvaru (gan dodoties kaujā, gan tiesas sēdē), pret tenkām un ienaidniekiem. Tomēr Viņa ievieš taisnīgumu tikai tad, ja bhakta to ir nopelnījis. Viņa var arī izmainīt visu pilnīgi pretēji. Dēvī ir spēks, kas gādā par līdzsvaru pasaulē: labais kļūst par ļauno, ļaunais kļūst par labo utt. - līdz kamēr bhakta tiek pacelts virs dualitātes pie Dievišķā. Tiek ļoti uzsvērts, ka jāsaņem īpaša iniciācija no Guru, lai varētu veikt Viņai veltītu sādhanu.

Templī viss ir dzeltenā krāsā, tā kā tā ir Bagalmukhi mīļākā krāsa. Tāpat visas bhaktas un priesteri ir tērpti dzeltenā. Gurudži piezīmēja, ka dzeltenā krāsa piedod templim ļoti spilgtu atmosfēru. Bagalmukhi dievību uzstādīja neviens cits, kā Pats Kungs Rāma, tāpēc tas noticis ļoti sen. Viņš toreiz lūdza Dēvī uzvaru kaujā pirms došanās atpestīt Sītu. Bagalmukhi dāvāja viņam vareno "Brahma Astra" ieroci, ar kuru Viņš nogalināja Rāvanu.

Interesanti, ka pat Rāvana dēls, Megnaths, veica askēzi šajā vietā, lai gūtu uzvaru. Viņš lūdzās Nīlamba Dēvī (Neelamba Devi), veicot 1000 jagnas. Tomēr Lakšmāna un Hanumāna apstādināja viņu, tādēļ ziedojums palika nepilnīgs.

Mēs guvām Dēvī Daršanu un viens no priesteriem bija tik laipns, ka nobildēja Viņu tuvumā ar Gurudži telefonu:

Šādi Viņa parasti tiek atainota, turot ienaidnieka (dēmona) mēli vienā rokā (apklusinot viņu) un rungu otrā rokā.

Aiz tempļa pāris pakāpienus zemāk atrodas vēl viens mazāks templis, kurā atrodas milzīgs Šiva Lingams. Šo Šiva Lingamu patiesībā uzstādīja Pandavas pirms kādiem 5000 gadiem. Gurudži un visi pārējie godināja Šivu.

Mēs turpinājām savu ceļojumu un pēc stundas ieradāmies Čintpurni Templī (Chintpurni Temple). Tajā esošā dievība ir "Činkha Mastika" (Chinkha Mastika). Viņa te atrodas pindi (akmens veidojuma) formā. Uzskata, ka šeit nokritusi daļa no Sati pēdas. Templi uzbūvēja Dievietes bhakta vārdā Maijidāss (Mayidas). Maijidāss bija jaunākais no trijiem brāļiem. Viņa tēvs jau bija zināms kā Durgas bhakta. Tā kā Maijidāss neizrādīja ne mazāko interesi ģimenes biznesā un pat izturējās pret to nolaidīgi, viņa brāļi izslēdza viņu no tā. Viņš par to īpaši nebēdājās, tādēļ, ka tagad viņam bija vairāk laika Dievietes pielūgšanai. Kādu dienu viņš ar kājām devās pie savas sievas radiniekiem. Pa ceļam viņš atpūtās zem banjāna koka. Kamēr viņš gulēja, viņam sapnī parādījās Dieviete jaunas meitenes veidolā visā savā skaistumā un krāšņumā. Viņa instruēja Maijidāsu tieši sajā vietā uzbūvēt templi. Kad viņš pamodās, viņš turpināja ceļu, tomēr nespēja aizmirst sapnī redzēto. Atgriežoties no radiniekiem, viņš apstājās tajā pašā vietā zem koka un sirsnīgi lūdza Mā atklāt viņam savus plānus. Pēkšņi viss viņam apkārt pielija ar dievišķu gaismu un viņš ieraudzīja Mā sēžam uz tīģera. Mā atklāja viņam, ka Viņa atrodas zem šī koka pindī veidolā kopš neatminamiem laikiem, kā arī lika viņam šajā vietā uzbūvēt templi un pielūgt Viņu. Maijidāss atbildēja, ka ir bailīgs, vājš un neizglītots vīrs un šaubās, ka viņš ko tādu spēs paveikt, tā kā tajā vietā nebija pat ūdens. Viņa dāvāja viņam savu svētību, pavēlēja nebaiļoties un deva norādi, aizvākt visus lielos akmeņus, kuri tur bija redzami, jo tādā veidā viņš atradīs ūdeni. Tāpat Viņa apsolīja, ka viņam un visiem viņa pēctečiem būs eskluzīvas tiesības pielūgt Viņu šajā vietā un ka viņi vienmēr būs aprūpēti. Pēc Durgas parādīšanās Maijidāss kļuva pilnīgi bezbailīgs un piepildīts ar ekstātisku mīlestību uz Dievieti.

Viņš piegāja pie pirmā lielā akmens, pavēla to malā, un tajā vietā no zemes sāka sļākties ūdens. Viņš tūliņ pat sāka tempļa būvniecību, un kopš tā laika tajā vietā ir templis. Akmens šeit vēljoprojām ir apskatāms.

Činnmastika Dēvī parasti tiek atainota stāvot uz pāra, kas mīlējas. Viņa rokās tur zobenu un tikko ir nocirtusi pati savu galvu. No Viņas kakla šļācas divas asins straumes, kuras "baro" Viņas divus pavadoņus Adžaiju (Ajay) un Vidžaiju (Vijay), kuri saskaņā ar leģendu, lūguši tos pabarot, jo bija izsalkuši. Trešā - piena - straume arī sļācas no Viņas kakla. Ar šo piena straumi Viņa baro Pati Sevi. Stāvēšana uz pāra skaidrojama kā radošā enerģija (Kundalini), un divas straumes reprezentē "Ida Nādi" un "Pingala Nādi"  (enerģijas kanālus), kuras Viņa baro, jo tās ir izsalkušas (to var saprast kā "vienmēr izsalkušo" dualitāti). Baltā piena šalts reprezentē "Šušumna Nādi" (galveno enerģijas kanālu), kas nozīmē radošās enerģijas saglabāšanu, lai pabarotu Pašu Dievišķo Māti (reprezentē nedualitāti, vienotību).

Šeit valdīja īpaši rāma un  mierpilna atmosfēra, diemžēl mums bija jādodas tālāk, tā kā šodien vēl bija tāls ceļš priekšā mērojams.

No kalniem mēs atkal nobraucām lejā līdzenumos un nokļuvām Pundžabā (Punjab). Bija interesanti novērot, ka tiklīdz iebraucām Pundžabā, viss šķita sakārtotāks un tīrāks. Mēs neuzkavējāmies Pundžabā pārlieku ilgi, drīz mēs atkal iebraucām Himačal Pradēš (Himachal Pradesh) reģionā un visbeidzot sansiedzām savu mērķi - Naino Dēvī - kas atrodas kalna galā. Tur mēs nokļuvām savā "viesnīcā", kas patiesībā bija ašrams. Pēc tam, kad bijām nokasījuši kaļķi no dušas galviņas, bija iespējams pat ieiet dušā, kas bija patiesi noderīgi šajā sutoņā.

Vakarā neilgi pēc mūsu atbraukšanas mēs devāmies augšup uz templi, kas atradās pavisam tuvu. Naino Dēvī templis ir vieta, kur uz Zemes nokritušas Sati acis. Viņa šeit atrodama pindi formā. Mēs saņēmām Viņas Daršanu. Viņa divreiz dienā tiek ieziesta ar sandala pastu un vakarā Viņu arī liek gulēt tāpat kā Džvalamukhi templī. Pēc Daršanas galvenais priesteris mums izrādīja templi.

Viņš teica, ka dažreiz Džvalamukhi liesma "atnāk" uz Naino Dēvī templi un tad cilvēki var redzēt zilganu liesmu uz tempļa jumta. Ja kāds liesmu aizskar, tad uz viņa pirkstiem parādās piecas, mazas liesmas, neradot apdegumus. Viņš pats to ir skatījis savām acīm.

(Vairāk  par šo varat izlasīt (angliski) šeit)

Gurudži taujāja vai ir iespējams iegūt mazliet sandala pastas, kas bijusi uzsmērēta murthi. Priesteris teica, ka viņš NEKAD NEVIENAM nav to devis, bet kāda nezināma iemesla dēļ viņš jūt vilinājumu iedot mazliet Gurudži. Tajā mirklī viņa acīs rotājās tik daudz mīlestības un nodošanās. Bija tik aizkustinoši redzēt, cik nodevies viņš ir Mā, cik ļoti aizstāv Viņu. Tomēr redzot un izjūtot Gurudži, viņš juta, ka Māte vēlas iedot mazliet sandala pastas Gurudži. Daži no mums pasēdēja pāris minūtes zem Pipala koka. Svami teica, ka to, kuri meditē zem pipala koka, sādhanas spēks ir simtreiz stiprāks. Drīz pēc tam mēs devāmies uz ārati un Mā gulēt likšanas ceremoniju. 

Ir vienmēr patīkami redzēt, kā vietējie cilvēki ir pārsteigti redzēt (baltos!) Vaišnavas apmeklējam viņu Šakti Pīthas. Daudzi no viņiem nekad nav redzēši Vaišnavas apmeklējam viņu templi, nemaz nerunājot par "baltiem" (Gora) Vaišnavām! Bieži vietējie vai Dēvī bhaktas vēlas ar mums kopā nofotografēties. Tas parāda, kā Bhakti ceļš spēj pārvarēt visas nācijas un tradīcijas, tā kā Bhakti ir to visu sastāvdaļa. 

Mēs laimīgi atgriezāmies ašramā uz vakariņām.

(Šajā vakarā Šrī Svami Višvananda sniedza vēl vienu Satsangu. Pārtha to pierakstīja un mēs to ievietosim blogā rītdien.)

Oriģinālierakstu lasiet šeit.